Iziet pastaigā pa rajonu izrādījās šī mēneša labākā ideja. Tā gājis – bez telefona, bez austiņām, bez maka, bez mērķa, tikai ar atslēgu no dzīvokļa, kur instrumenti guļ – nebiju kopš laika, kad bija jāizstaigā nelaimīgā mīlestība. Aptuveni ap pirmā kilometra beigām sajutos pat tā kā high. Tā, kā skrienot nekad neesmu juties. Varbūt mans ceļs ir nevis skriet, bet iet. Rajons ir tāds neglīti skaists: šaura piepilsētas apbūves josla starp Maskačkas strādnieku rajonu un Pļavinieku proletariātu. Bet tā ir veca piepilsēta, līdz ar to te ir vecās, balto ķieģeļu mājas ar aizlaistiem dārziem, bet blakām nuvorišu silikātķieģeļu pilis ar divmetrīgiem žogiem. Bet es, ja pastiepjos pirkstgalos, tiem žogiem redzu pāri, un tur dārzā tāpat stāv baltais plastmasas krēsls. Viena tāda ķieģeļu pils man tepat kaimiņos, gluži vai gribas iemūžināt. Šķiet, ka īpašnieks pie psihoterapeita varētu sūtīt savu māju, ja pašam nav sīkas vaļas – tāpat viss būtu skaidrs. Apmēram pusceļā, uz Deglava ielas, kur Dārzciemam stūrī iegraužas Pļavinieki, parādījās pilnmēness puse. Tas ir, mēness bija pilns, bet, mākoņu dēļ, redzama tikai apakšējā daļa, gluži vai seksīgi likās.
Satiku:
- meiteni uz velosipēda, kura pīpēja
- meiteni oranžā, kura ļoti nopietni skrēja
- krievu pāri gados un krietnos kilogramos, kungs nedaudz iereibis
- jaunu pāri treniņtērpos (viņš melnā, viņa zilā), kuri veda pastaigā vācu aitu suni
- vīru pie Supernetto miskastes
- blondīni, kura pie Supernetto izkāpa no lendkruīzera
- vīru, kurš uz Ilūkstes ielas izgāja pa vārtiņiem un viņam pakaļ sauca: "Vili, aiztais vārtus!"
- tie, kas bija pieturā, tie neskaitās.