Lista si minora sonāte Reiņa Zariņa izpildījumā – ļoti spēcīgs pārdzivojums. Beigās negribējās aplaudēt, lai nelauztu burvību. Šķiet, tāda pati sajūta bija visai zālei, jo pēc skaņdarba beigām kādu brīdi valdīja klusums.
Pārējie romantiķi tā nepārāk... Bet man vispār romantisms nav tas tuvākais periods mūzikā.

Cēsu koncertzāle glīta. Šķiet, ka akustikas ziņā labāk sēdēt vietās, kur sākas zāles pacēlums. 6. rinda, kur sēdēju, bija tieši pirms, un brīžiem gribējās "lielāku" skaņu.

Ļoti patika, ka Zariņš pats piesaka skaņdarbus, dodot personīgu kontekstu. Sonātei viņš pat pirms sākuma ilustrēja tēmas. Lielie speci droši vien spļaudās, bet es cienu šādu piegājienu.