Vēl no Šapiro:
"Visgrūtāk ir mēģināt vieglās ainas, tās, kuras teātrī pieņemts saukt par saprotamajām. Es jau iepriekš zinu, ja aktierisi saka: "Jā, tas ir skaidrs!" – tad neko labu nevar gaidīt. Tiklīdz ir "skaidrs", tā uzreiz sekos atslābums, garlaicība, pašapmierinātība. Es teātrī visvairāk neieredzu vārdu "ērti", tas ir, kad režisors nodarbojas ar to, lai būtu ērti aktierim, mākslinieks – režisoram, partneris – partnerim. Tas ir nevis trātris, bet labo pakalpojumu birojs. Kolektīvā māksla ir viena vienīga nebeidzama neērtība. Tieši spējā radīt cits citam tādas neērtības, kuras pārvarot katrs no līdzdalībniekiem var pacelties augstumos, kādus līdz šim aktieris sevī pat nebija nojautis – lūk, kur meklējams teātra spēks.