Tas, kas mani šobrīd mulsina, atceroties, kā mums skolā mācīja par seksu, - tas, ka momentā tiek runāts par sts un grūtniecību. Bet sekss taču var būt un ir par kaut ko citu. It sevišķi jau nu 15 gados. Protams, ka vajag diskleimeri arī par tām lietām, bet varbūt jāsāk ar būtisko, emmm pozitīvajām un aktuālajām pusēm? Baudu, fun, sevis iepazīšanu. Mums veselības mācībā “seksa stundā” vienk rādīja dzemdību videokaseti. Kāds sakara? Ja nemaldos tas viss bija vienā blokā arī ar dzeršanas, pīpēšanas un alko stundām (kur arī, protams, nerunāja par “pozitīvajām” lietām - iemesliem, kāpēc visp cilvēki apreibinās, bet gan uzreiz rādīja bomžus ar nopuvušām kājām), vārdu sakot, bloks “kur tevi aizvedīs netikumīga dzīvošana”. Bet mans galvenais punkts par to, kāpēc ir svarīgi runāt adekvāti proporcionālā apjomā arī par pozitīvo, - lai iegūtu bērna/jaunieša uzticamību, citādi viņi, saprot, ka kaut ko tie pieaugušie negrib stāstīt līdz galam, un līdz ar to arī to biedēšanas daļu neuztver gana nopietni.