Maģistrantūrā ir priekšmets "Kultūras socioloģija". Pasniedzēja ir ļoti patīkams, jauns cilvēks, bet ir kāds āķis – viņas lekcijas un uzdevumi ir ar ideoloģisku zemtekstu, kurš nāk no "Social Justice Theory". Piemēram, jāsameklē mākslas darbi, kuros ir novērojama kāda grupas identitāte un sociāla problēma.

Nespēdams šo uzdevumu uztvert nopietni, es reinterpretēju Ivanu Susaņinu.

***

Opera “Dzīvība par caru”, Mihails Gļinka, 1836

Operā, īpaši 3. un 4. cēlienā tiek vēstīts par vardarbību un diskrimināciju pret poļu etnisko minoritāti Krievijā. Poļi ir etnoss ar izteiktu kultūru – tā operā tiek parādīta ar dejām visa 2. cēliena garumā. Poļu minoritātes mērķis ir gāzt Krievijas caru – tātad, likvidēt apspiedēju sistēmu. Savukārt, operas centrālais ļaunais tēls ir Ivans Susaņins – heteroseksuāls, patriarhāls baltais vīrietis pusmūžā, kurš, turklāt, atbalsta monarhiju. Viņa galēji labējie uzskati atklājas uzreiz 1. cēliena 1. ainā, kad viņš aizliedz savai meitai Antoņidai precēties, pirms valstī nav izvēlēts jaunais cars.

Operas 3. cēlienā Susaņins nodevīgi apmāna labticīgos poļus, kuri, atrodoties Krievijā, cieš no izglītības diskriminācijas – viņi nezin vietējo valodu un lokālos ģeogrāfiskos apstākļus – ieved viņus necaurejamā mežā, kur viņi – tīri pašaizsardzības nolūkos – ir spiesti nodevēju Susaņinu likvidēt.

Var gan izteikt pārmetumu komponistam: viņš, protams, iestājas par apspiestās minoritātes tiesībām, bet vienlaicīgi veic kultūras apropriāciju, operā plaši izmantojot poļu tautas dejas - polonēzi, krakovjaku un mazurku.

***

Bet joke's on me, jo viņa nesaprata manu satīru un ieskaitīja darbu.