Njā, man kā tādai pseido-kristietei (jo nesen sāku aizdomāties atkal par to, ka fakts, ka es ticu Dieva esamībai visticamāk galīgi nenozīmē, ka esmu kristiete) tās Kristus skumjās acis... un tas, ka pat pēc iznīcināšanas tā seja un tās acis joprojām paliek. Kaut kur tur, tālumā. Atkal no jauna.

Es kaut kā savilku bišķi tās granātas ar 'lai pirmo akmeni met tas, kurš bez grēka', varbūt tāpēc bērni... nezinu. Burvīgi likās, ka tie paši mazie, kas nupat uz Kristu granātas meta, pēc izrādes tādi priecīgi un lēkājoši uznāca paklanīties.