Kaut filma man ļoti patika, tās beigas bija vienīgā vieta, kur es arī šausmās saknosījos, kā var ar motorkuģi no Krāslavas nokļūt jūrā bez kapteiņa. Bet ok, lai tā būtu māksla un simbolisms. Turklāt bija tas gods drusku palīdzēt pabakstīt kuģi pie tauvošanās, kad tam mūsu jahtu ostā pārkrāsoja kārtējo reizi jauno nosaukumu (man šķiet, ka uz krasnuju avroru tajā reizē). Mūsu kapteinis (lai viņam labs ceļa vējš burās debesu okeānos nu jau) toreiz arī daudz palīdzēja un brīnījās, kas tas par tādu mistisku verķi, jo sastellēts no zivs un gaļas. Bet, nu no jūrniecības viedokļa es filmu nekritizēšu, pietiek, ja ka vēsturnieki sajuka prātā. Mani tā filma ļoti, ļoti uzrunāja. Mākslai vajag telpu he