Var saukt visādi, un droši vien jau gadījumi ir visādi (ha), bet manā pieredzē ir ciešs novērojums, ka vīriešiem piemīt kaut kāda bezaiztures pārliecība, ka viņu idejas ir VIENKĀRŠI LIELISKAS, un pārējiem piedalīties to realizācijā ir tīrs prieks, pagodinājums un brīnišķīga iespēja, kamēr seviete, vispirms krietnu laiku apšaubīs un pulēs savu ideju līdz iedomātai perfekcijai (kura reizēm arī nepienāk) līdz atļausies ar to kādam "uzbāzties", un, ja process būs aizgājis, nemitīgi stresos un uztrauksies, vai visiem grupā ir labi, vai visiem patīk, vai visi ir gana apčubināti... Pēdējoreizi es par šo tēmu filozofēju Berlīnē, mēģinot noskatīties Franka Kastora (jā, ģēnijs, bet...) 6 stundas ilgu izrādi. Ar 80 gadus vecu aktieri (jā, ģēnijs, bet...) galvenajā lomā, kurš ik pa laikam aizmirsa tekstu. Sievietei, visticamāk nebūtu drosmes/lielummānijas kaut ko tādu atļaties. 12 stundas garas filmas uzņem vīrieši - jo viņiem pohuj, ka kāds cietīs, tās skatoties, kamēr sieviete empatēs ar visām izmocītajām skatītāju ordām (un, visticamāk, nemaz nesāks to darīt). Es gan neesmu kompetenta reflektēt, vai tam ir sakars ar puiku/meiteņu audzināšanu, vai kaut kādu bioloģisko setu viņu organismos, vai kaut kādu gadiem ilgušu vēsturisko tradīciju (vīrietis - priekšnieks, sieviete- sekretāre utttttt), vai pat to, vai tas ir "labi vai "slikti". Pardon par garo palagu.