Šāda doma (pēc Requiem Canticles noklausīšanās):
mūsdienu akadēmiskajā mūzikā forma ir visbūtiskākais izteiksmes līdzeklis.
Proti, mūsdienās tēma/melodija sen vairs nav būtiska, harmoniskās sistēmas ne tik, instrumentu sastāvi random, konkrēts taktsmērs pilnīgi nestilīgi, teksts bieži nesaprotams, muzikālais audums izkaisīts.
Bet ja komponistam ir talants, viņš ne-sistēmu spēj padarīt dramaturģisku – tādu, lai tā ved klausītāju un beigās ir pabeigtības iespaids. Ja to prot, tad pārējais ir nieki.

Savādi, protams, ka tas ienāk prātā tieši pie minētā skaņdarba, jo RC ir Stravinska seriālisma posma darbs.