Šodien bija Vaska konkursa koncerts. Vaska konkurss ir tāds konkurss akadēmijas kompoz. studentiem, kur P.V. (cik amizanti, vai ne? inicāļi kā Prāta Vētrai), tātad, nosaka sastāvu, kuram jāraksta. Šoreiz bija vokāls (akadēmijas kamerdziedāšanu studējušie) un klavieres, grūti iedomāties arhaiskāku kombināciju. Es labāk rakstītu klavesīnam un viola da gamba, nevis vokālam un klavierēm, bet nu reizēm jau kaut kas interesants rodas no tā, ka papūlies darīt to, kas nepatīk. Ā, un vēl viens noteikums - K. Skujenieka dzeja.

Izlasīju kādus tūkstots Skujenieka dzejoļus. Nepārspīlēju, trīs biezas grāmatas biblenē. K.S. dzeja ir baigais šlāgeris (...rokas / ...mokās / ...rūsā / ...kūsā (reāls piemērs, starp citu)). Kādus divus atradu, kas patīk. No vokālistiem trāpījās jaudīgs bass. Uzrakstīju, vārdsakot, bet viena neveikla vieta, kuru nekādi neizdevās uztaisīt labāku. Bet beigās ar visu neveiklo vietu tak iemīlēju to dziesmu kā tādu klibu kucēnu. Tagad skumstu, ka citi to nemīl, kucēnu manu, viņš ir tik skaists.

Lūk, viens no diviem jēdzīgajiem K.S. dzejoļiem:

manī aug egle
ik stundu lielāka
tumšāka
stiprāka

tur aiziet klusēdami
visi tie skaistie
smiekli un vārdi
manī aug egle
un nekam citam
vairs neatliek vietas

manī aug egle
tā ierunāsies
vienīgi tad
ja tu kļūsti par sauli
tās galotnē