kad reiz dažiem saviem frankofōnajiem radiem uzvaicāju, vai viņi pazīst to ikōnisko gallu vellapēdistu, viņi mani kušināja un nočukstēja, ka viņš taču balsjot par Lepēnu.
- nu un? es toreiz atbildēju, un ar to mūsu saruna bija galā.
tas gan bija pirms krietna sprīža, vismaz Lepēnu šie toreiz locīja pirmajā deklinācijā, un mēs abi (vai cik nu mēs tur sanākam) turpinām sveicināties, lai gan tikai tagad uzzinu, kā viņu(s) sauc. pirmajā lasījumā vispār nodomāju, ka tu par Melno grāmatu Bernīti runā.

vellos… tikko ienāca prātā, ka, šīs feikās ziņas izlasījusi, cibas progresīvā daļa vairs neies pirkt fašisma caurstrāvotos kliņģerīšus. fak, this shoulda been the very thought that would't even had begun to speculate about the merest possibility of crossing my mind and screwing with it severely. varbūt vēl nav par vēlu izdzēst?