Ja izdodas nomierināties un neriņķot ap savu asi kā vilciņam, tad šajā juceklī gadās arī labi mirkļi. Kā šis: darbnīca, apkrāsoti audekli, es ar sarkaniem diegiem izšuju bildi, kaķītis guļ blakus uz krēsla un vēro mani dzeltenām acīm, uz balkona nolaižas strazds, ieskatās logā un aizspurdz.
Kad kļūs pārāk tumšs, lai ņemtos ar bildēm un diegiem, es turpināšu izstādes kataloga maketu. Labi koncetrējoties, es strādāju ātri un ar aizrautību. Viena būtiska problēma gan traucē - tām bildēm, kuras pašlaik top gatavas manā darbnīcā, ir jābūt iekšā tajā katalogā, kuru maketēju. Ja maketēju, man nav laika bildēm; ja taisu bildes, makets tikmēr gatavāks netop. Un aiziet vilciņš atkal uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi.
Bet kaķītis gulšņā man blakus darbnīcā vai arī līdzās datoram. Kad viņam apnīk tas, cik aizņemta esmu, viņš pieceļas, izstaipās un nostājas minitoram priekšā. Tas nozīmē - tagad laiks pievērsties kaķītim. Bužināt un dot ēst.