hate it
pēdējajā laikā (pēdējās divas dienas) garīgais ir galīgi zem nulles...un kapēc tas tā ir?! njaa...ja es vien zinātu...
šodien vienkārši izdomāju, ka nav vērts smaidīt tāpat vien. priekš kam man tas??? labāk lai visi vienreiz redz kā es patiešām jūtos...
sajūta tāda it kā lielākajai daljai cilvēku ir liels pohujs uz mani.. un savā veidā tas tā arī ir. žēl..., jo es točna apzinos kam ir uz mani pohuj un viņu vidū ir arī cilvēki, kas man nav vienaldzīgi un sajūtas ir vienkārši "labaas"! jā.. es jau zinu - kādreiz jau būs ok..., bet kad? pēc nedēļas, mēneša, gada? ko var zināt - varbūt jau k-kas paspēs ar mani tad notikt (tfu,tfu,tfu)...šajā dzīvē jau visādi gadās un Tu nevari prognozēt kas notiks rīt... dažreiz vienkārši gribās no tā visa aizbēgt... un sākt dzīvi no jauna k-kur citur... domāju, ka ar vienas rokas pirkstiem pietiktu, lai izskaitītu tos cilvēkus, kas pēc manis ilgotos.... tas ir nožēlojami...
itkā jau ik pa laikam parādās tāds diezgan jautrs garīgais, bet pēc brīža atkal tāds besīgais uznāk... tas patiesi ir ļoti kaitinoši un visstulbākais ir tas, ka es pate tur neko nevaru padarīt...
tagad jau sāku domāt vai vispār šai dzīvei ir jēga?! (nepārproti - es vēl ilgi gribu dzīvot..:)) pamazām jau sāku domāt, ka nemaz ar nav... tik un tā - agrāk vai vēlāk mēs viens otru vienkārši nogalināsim...pha...
es pat nezinu ko, lai tagad vispār dara... ja es te turpināšu par visām šīm lietām domāt, pastāv iespēja, ka šis besis būs ilgstošs, ko es it nemaz negribu...:(
tikko viena laba draudzene paprasija: "Līgu, kur tavs sirsnīgais smaidiņš pazudis?! acis arī vairs priekā nestaro...nu, kur tu esi likusi savu patieso ES???"
likās īstenībā šausmīgi iepriecinoši...:) pat pasmaidiju viņai, bet viņa teica, ka visticamāk, ka kāds man nozadzis manu smaidu..
dīvaini, bet pirms kādām trim stundām vēl lēkāju aiz prieka zilajā vestibilā...
njaa...pēdējajā laikā es esmu pilnīgi sviestā sagājusi...
bet ko lai dara?! - taada jau ir šī dzīve...