Nezinu kas pie vainas - tuvojošās mēnešreizes vai mēness fāze, bet es jūtos pavisam slikti. Negribas nearvienu runāt, viss sķiet slikti - kārtējo reizi nāk domas augšā par to vai man tāds draugs vajadzīgs. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi, katram savi plusi un mīnusi, citam tā visa ir vairāk, citiem mazāk, bet man tā visa ir par daudz. Kopš sāku strādāt, visu laiku sanāk sēdošs darbs un es pieņēmos svarā, citu fizisko akivitāšu man arī īsti nav, tā kā tagad manu ķermeni "rotā" riepiņa un kāju ciskas ir kļūvušas lielākas. It kā jau nekas traģisks nav, bet enīvei. Pieļauju, ka savu pirkstu pie šī visa ir piešāvusi arī "Yasminele", kuru jau vairāk kā 2,5 gadus lietoju. No viņas arī man problēmas ar vēderu - mūžīgā sajūta, ka esmu pārēdusies. Nepatīkami, ja pēdējo reizi ēdu 6os vakarā, bet nākošajā rītā 10os ir tāda pārēšanās sajūta, ka nezinu, kur likties :( Cenšos dzert tik daudz šķidruma, cik iespējams, bet neko daudz tas nepalīdz. Jā, un tagad vairākas reizes dienā man jaklausās, cik man resna dirsa, cik es stulba un vispār neko nesaprotot. Katru dienu vairākas reizes šo dzirdot es nesaprotu, kāpēc es vēl vispār tur dzīvoju un esmu kopā ar viņu??? Nu nafig. Es garīgi esmu spēcīga, bet šie psiholoģiskie triecieni katru dienu mani lēnām grauž. Vai vispār kāda sieviete ir pelnījusi tādu vīrieti? Un kopš kura laika vīrieši domā, ka attiecības no vīrieša puses veido nauda? Ka pieteik tikai ar to, ka vīrietis nes mājās naudu un līdz ar to viņa pienākumi beidzas? Uz maniem pleciem paliek viss. Es arī gribu vnk sēdēt pie kompja un neko nedarīt, tik prasīt, kas būs vakariņās, kāpēc trauki, drēbes nav nomazgāti, kāpēc māja nav savākta u.c. Es arī gribētu nejusties nogurusi.