Ir brīvdiena.
Un es lasu par Visuma rašanās teorijām.
Kādā brīdī varbūt atrakstīs Aleks un mēs satiksimies, jo nopirku viņam tēju, kādu viņš lūdza: ne skābu, ne rūgtu, ne zāļu. Kāpēc tāda steiga, ka jau šodien - rīt braucu uz Līgatni un, protams, gribas pēc iespējas ātrāk dzirdēt tējas novērtējumu. Es īpaši nebrīnīšos, tikai smiešos, ja Aleksam tēja liksies negaršīga. Tad summu, ko samaksāju par to, labāk neizpaudīšu.. Nekad.
Vakar, šķiet, viņu izbesīju, jo, sarakstoties skype, kādu teikumu paskaidroju. Es saprotu, ka viņš ir gudrs un paskaidrojums bija lieks, bet man to gribējās uzrakstīt, jo tādu to teikumu gribēju rakstīt sākumā - garāku - taču piemirsu kāsdu tā daļu. Ai, stulbums. Tagad man daļējs besis tādēļ un viņš jau arī nestaigā gluži pa mākoņiem. Kāpēc vispār jāpievērš uzmanība tādām lietām? Tas taču ir tikai teikums. Varbūt es tādējādi noniecinu viņa zināšanas? Galu galā viņš ir krievs un tādēļ nereti gadās pārpratumi, jo viņš dažas frāzes saprot citādāk.
Ai, vai šis temats ir izsmeļams?
Vienalga.