Es šodien raudu.
Tās ir prieka asaras. Vakar biju uz Studentu teātra atlasi un viņi pārrunu beigās teica, ka rīt (tas ir, šodien) man jāpārbauda e - pasts un jāinformē, vai turpmākajā gaitā gribu/varu atļauties nākt uz nodarbībām pie profesionāliem pedagogiem uz vokālajām, kustību un aktiermeistarības nodarbībā. Tas nozīmē, pirmkārt, viņi jau rēķinās ar manu klātbūtni (patiesībā nezinu, varbūt tā viņi runāja ar visiem, bet zinu, ka man liels plusiņš ir tas, ka pirms gada piedalījos Dailes teātra un Dānijas kultūras institūta veidotajā projektā "K:ONTAKTS" un piedalījos izrādēs uz DT mazās skatuves), otrkārt, tas nozīmē, ka vienīgais, viens vienīgais, visvienīgākais šķērslis ir nauda - es nezinu, vai mamma, kas uztur mani un māsu, un, protams, sevi, varēs tā vienkārši atlicināt vēl ls 40 mēnesī par manām sapņu nodarbībām... Treškārt, tur ir viss nepieciešamais, izņemot kultūru vēstures, literatūru vēstures, lai iestātos Kultūras akadēmijas aktieru kursā.
Kad mammai stāstīju par šo visu, cik ļoti tas ir man vajadzīgs un cik ļoti tas ir mans sapnis, ļoti šaubījos par to pašu - naudu. Viņa pateica, ka vakarā parunāsim. Nesagaidīju viņu atnākam, tas ir, biju jau aizmigusi. Bet šorīt viņa nosēdās man pretī un teica, ka ir padomājusi un "jā", ja vien es parunāju arī ar vecīšiem par kādu finansiālu palīdzību. JĀ!!! Man jāpārstāj rakstīt, citādi es atkal raudāšu, bet mamma vēl nav pa durvīm izgājusi, un māsa tikko pamodās. Kad pabūšu vienatnē, ja vajadzēs, atkal ļaušos asarām. Nesen man no 12.klases cilvēki teica, ka prieka asaras ir tāpēc, ka negribam, lai pazūd esošais brīdis. Var jau būt, bet es tomēr domāju, ka man gribas to procesa brīdi un to izrāžu brīdi un to filmēšanās brīdi un to brīdi, kad visai ģimenei varēšu iedot ielūgumus uz savām izrādēm. Es šodien tik ļoti mīlu un mīlēšu...
Anete.