Man liekas, kad dzīvošu viena, ja tas reiz notiks, man vairs nebūs draugu. Likšos gulēt un modīšos, kad to vēlos un pagaidām, es domāju, tas būtu tā, ka no kādiem astoņiem deviņiem nebūtu vairs sasniedzama ar interneta, telefona starpniecību. Taču būtu sasniedzama jau no pieciem sešiem. Kurš normālais tādā laikā mostas? Tik daudz un auglīgāk varētu paveikt.
Patiesībā man liekas, ka viena es dzīvošu gluži vienkārši tāpēc, ka nezinu patiesībā, vai ir kāds, kas mostos ar mani tādā laikā. Kaut vai stundu vēlāk, bet, ja viņu netraucētu, ka eju aukstā dušā un nodarbojos ar jogu krakšķošiem kauliem.
Vai pieaugušu cilvēku var iemācīt mosties citā laikā, kā tas pieradis? Es domāju, nē. Tikai tad, ja ir patiesa (ie)mīlestība, otram spēja pārliecināt un vienam saprast. Kad tas iemīlēšanas process beidzas, tad viss. Sāk kaitināt.