ulvs:
Nebiju dzēris Cido multiaugļu sulu padsmit gadus. Sanāca pagaršot šodien - jēziņ, tāda pārsaldināta, lēti garšojoša dzira. Atceros, ka savulaik Cido multiaufļu sula bija īpaša ar savu balansēto garšu un t.s. fruit pulp, ko tā saturēja. Es līdzīgu multiaugļu sulu neesmu baudījis.

dienasgramata:
Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.

Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )

dienasgramata:
Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko."

dienasgramata:
Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.”

methodrone:
Saap auss, ir mild temperatuura un malaise, dusmojos uz R ka mani nesaprot un uz pasauli, ka man tajaa nav vietas. Varbuut atkal vnk pms hopefully.

ulvs:
Instā aksidentāli uzdūros burvīgam portugāļu grupas Cul-De-Sac skaņdarbam “Manequin”. Labākais sākas no 00:01:05. Dinamisks un vaibīgs postapanks (varbūt kādam ir atbilstošāka stila definīcija?). 

dienasgramata:

ulvs:
Izskatās, ka rīt sāksies Irānas karš. Internets ziņo, ka ASV militāristiem šodien bija bagātīgas pusdienas - steiks, vēži, utt. Vēsturiski militāristi šādi tika baroti pirms kaujām. Kvalitatīvs ēdiens uzlabo morāli. Iespējams, cilvēks, kura pēdējā ēdienreize bija bagātīga, ar mierīgāku sirdi iet nāvē.

mazaa_maasa, posting in mana_diena:
Tipiskas darbības ne tik tipiskās lokācijās.


Saņēmos un piecēlos 8os, un jāsāk, protams, ar kafiju.

( tālāk.. )

methodrone:
Man dazhreiz shkjiet, ka jaa, patiesi - dziive ir ljoti magjiski nosleepumaina un ik uz stuura var atklaaties daargumi un briinumi, kas satricina esiibu un tevi rada arvien jaunu, katapultee arvien jaunos/dziljaakos esiibas plaanos. Tieshi taadi briinumi, kas ir uz pavisam sagliidusha senas, gadiem ilgas peleeciibas fona.

Tikmeer es vaaros savaa sulaa, kur manu praato nomaac mazas, ikdienishkjas banalitaates.

Un manas lielaakaas bailes arvien paliek ka man shie briinumi ir kaa cuukai peerles. Ka ja manaa dziivee ienaak kaads potenciaals briinums, tad es vienkaarshi tajaa neiedziljinos, un peec tam veel nosodu, kaa kaut kaadu apzinjas un manas mietpilsoniibas kaiteekli.

I think and wish about things way much more than doing them - I really don't like myself ever.