dienasgramata:
Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgeinšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis), bet Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.
Es jums varētu izstāstīt kaut ko tādu, ko neuzdrošinos stāstīt nevienam. Nu, kādu pusgadu neesmu uzdrošinājies stāstīt. Tas notika pagājušajā vasarā, man ienāca prātā ieguglēt kādas personas vārdu, lai mēģinātu atrast viņas fotogrāfijas, sociālos profilus vai kādu citu nospiedumu vispasaules tīmeklī, es to nebiju darījis ilgāku laiku un nezināju, kas ar viņu notiek. Un tā es uzzināju, ka viņa ir mirusi pirms vairākiem mēnešiem. Tas bija sludinājums vietējā avīzē - par izvadīšanas datumu vai kaut ko tādu. Es nebiju viņu saticis gadus trīsdesmit piecus. Bet tā bija pirmā mirusī sieviete, ar kuru man ir bijis sekss. Kaut kādā ziņā tā bija arī mana pirmā sieviete, jo pirms tam man bija tikai attiecības ar klasesbiedreni (man bija piecpadsmit, viņai sešpadsmit), protams, tas arī bija sekss, taču tas bija kaut kā citādi. Dažus gadus vēlāk (īsi stāstot, es pārnācu no armijas, klasesbiedrene jau bija precējusies ar citu), kails un trausls kā elektrības vads, kam novilkta izolācija, es dzēru un ālējos, spēlēju diskotēkās un ļāvos straumei. Tie bija pirmie pēcpadomju gadi, vēl pirms Latvijas neatkarības, man piedāvāja braukt ekskursijā ar studentu grupu uz Poliju, lai gan es nebiju students, protams, es piekritu, tās bija reālas ārzemes (mēs vienubrīd pat iebraucām Berlīnē ar vilcienu, lai gan mūsu "dienesta" pases nebija tam paredzētas) un vienīgais "pieaugušais", kas mūs pieskatīja, bija tās augstskolas studentu avīzes redaktore. Man bija divdesmit, viņai - trīsdesmit. Šobrīd vairs nepateikšu, kas un kurā brīdī noklikšķēja, bet mēs skaidri sapratām, ka tas ir tieši tas. Mēs mīlējāmies kopmītnes istabiņā, kurā gulēja citas studentes, mēs mīlējāmies poļu katoļu kapsētā simtiem degošu svecīšu ielenkumā, mēs gājām blakus pa ielu un tik tikko manāmi saskārāmies plaukstām un jutām, ka starp tām nozibsnī elektrības šautra, reizēm man pietika ar pirkstu galiem novilkt pār viņas muguras iedobīti tur pie gurniem, lai viņa iesāktu trīcēt un drebēt uzbudinājumā. Atceraties, kā jūs divdesmit gadu vecumā skatījāties uz cilvēkiem, kas ir desmit gadus vecāki par jums? Tā bija milzīga starpība, taču mēs, pat īsti par to nerunājot, sapratām, ka mūs vieno kaut kas lielāks. It kā ar to nebūtu pieticis, notika kaut kas pavisam liktenīgs - dienā, kad visai grupai vajadzēja atgriezties Latvijā, mēs iebraucām Varšavā un nolikām somas bagāžas glabātuvē, jo bija vēl vesela diena, ko staigāt pa pilsētu. Stundu pirms vilciena mēs atklājām, ka mūsu bagāžas ailīte (mēs, protams, bijām ielikuši savas somas kopā) ir tukša - nozagtas ne vien somas ar mantām, Polijā nopirktām platēm (Joy Division un New Order), bet arī pases un vilciena biļetes. Nekādas naudas mums, protams, arī vairs nebija. Visi pārējie aizbrauca, bet mēs palikām Varšavā bez nekā, tikai viens ar otru. Izlaižot pārējās detaļas - mums vajadzēja doties uz PSRS vēstniecību, pieteikties īstermiņa personu apliecinošam dokumentam un saņemt īslaicīgu finansiālu palīdzību, lai izdzīvotu un nopirktu biļetes mājup. Tam aizgāja vēl kāda nedēļa. Mēs dzīvojām kādā tukšā draudzīgās augstskolas studentu kopmītnē (bija vasara), pārtikām no lētākajām ielas kioskos nopērkamajām siermaizītēm (es nekad pēc tam neko tādu neesmu redzējis - apmēram trīsdesmit cm gara bagete pārgriezta uz pusēm, pārklāta ar sasmalcinātiem šampinjoniem un sieru, un turpat uz elektriskā grila apcepta) un seksa. Tieši tad mūsu attiecības kļuva par kaut kādā ziņā neatgriezenisku pieredzi. Nevis gadījuma sekss dzērumā vai izbraukumā, bet kaut kas, kas savienoja mūs uz mūžu. Bet tad bija atgriešanās. Viņai bija vīrs (starp citu, desmit gadus vecāks par viņu un kaut kāds kolhoza direktors) un astoņgadīga meita (to es atceros, jo viņa runāja, ka mums jāpagaida tikai vēl desmit gadus, un tad mēs varēsim būt kopā). Es biju iestājies augstskolā un devos mācīties savu filozofiju. Mums nebija ne vismazākās iespējas turpināt šīs attiecības, un tomēr tās turpinājās vēl pusgadu. Mēs gulējām pilnīgi visur - uz grīdas pie manis mājās, kad tur nebija vecāku, piesnigušā mežā, pavasara saules pielietos kapos, jaunceltnēs (reiz darījām to, stāvot pie pirmā stāva bezstikla loga, kad garām plūda tumšās novakares nejaušo garāmgājēju upe), vienreiz pat pie viņas mājās, kad vīrs bija kaut kādā komandējumā (jā, tieši kā tajās anekdotēs par vīru, kurš pārnāk no komandējuma). Un vēl - viņa rakstīja man vēstules, ko tikšanos laikā iespieda saujā, bet reizēm astāja iespraustas man dzīvokļa durvīs. Smalkā, grūti salasāmā rokrakstā izstāstītas sāpes, ciešanas un mīlas mokas, ko viņa juta un gribēja man izstāstīt. Man bija šausmīgi bail, ka mūs varētu kāds pieķert. Un tajā pašā laikā - tas bija šausmīgi uzbudinoši. Es biju pilnīgs bērniņš, man bija divdesmit gadu. Šo attiecību pārtraukšana bija briesmīga, bet es biju tas, kurš uzņēmās pateikt, ka mums ir jāprtrauc satikties - kaut kad jau nākamā gada pavasarī, vilciena tamburā. Mēs tikāmies pēc tam tikai vienreiz, pēc kādiem četriem gadiem, un es nezināju praktiski neko par to, ko viņa dara un kā dzīvo. Un nu viņa ir mirusi. Tam taču ir kaut kādas metafiziskas sekas - kad nomirst cilvēks, ar kuru tevi ir saistījis kaut kas vairāk par... nu, par to visu pārējo... par to, kam īsti nav nekādas jēgas

dienasgramata:
Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko."

dienasgramata:
Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.”

methodrone:
Saap auss, ir mild temperatuura un malaise, dusmojos uz R ka mani nesaprot un uz pasauli, ka man tajaa nav vietas. Varbuut atkal vnk pms hopefully.

ulvs:
Instā aksidentāli uzdūros burvīgam portugāļu grupas Cul-De-Sac skaņdarbam “Manequin”. Labākais sākas no 00:01:05. Dinamisks un vaibīgs postapanks (varbūt kādam ir atbilstošāka stila definīcija?). 

dienasgramata:

ulvs:
Izskatās, ka rīt sāksies Irānas karš. Internets ziņo, ka ASV militāristiem šodien bija bagātīgas pusdienas - steiks, vēži, utt. Vēsturiski militāristi šādi tika baroti pirms kaujām. Kvalitatīvs ēdiens uzlabo morāli. Iespējams, cilvēks, kura pēdējā ēdienreize bija bagātīga, ar mierīgāku sirdi iet nāvē.

mazaa_maasa, posting in mana_diena:
Tipiskas darbības ne tik tipiskās lokācijās.


Saņēmos un piecēlos 8os, un jāsāk, protams, ar kafiju.

( tālāk.. )

methodrone:
Man dazhreiz shkjiet, ka jaa, patiesi - dziive ir ljoti magjiski nosleepumaina un ik uz stuura var atklaaties daargumi un briinumi, kas satricina esiibu un tevi rada arvien jaunu, katapultee arvien jaunos/dziljaakos esiibas plaanos. Tieshi taadi briinumi, kas ir uz pavisam sagliidusha senas, gadiem ilgas peleeciibas fona.

Tikmeer es vaaros savaa sulaa, kur manu praato nomaac mazas, ikdienishkjas banalitaates.

Un manas lielaakaas bailes arvien paliek ka man shie briinumi ir kaa cuukai peerles. Ka ja manaa dziivee ienaak kaads potenciaals briinums, tad es vienkaarshi tajaa neiedziljinos, un peec tam veel nosodu, kaa kaut kaadu apzinjas un manas mietpilsoniibas kaiteekli.

I think and wish about things way much more than doing them - I really don't like myself ever.

dienasgramata:
Saskaņā ar preces neatbilstību regulai Nr. 1907/2006 XVII pielikuma 63. punkta 7. apakšpunkta prasībām, SIA "Jānis Roze" atsauc preci LAIMES PAKAVIŅI