Nu, labi, pastāstīšu. Tā kā man nav ne eglītes, ne kompānijas, ne Ziemassvētku, ne dāvanu, ne arī kā labāka, ko darīt, izdomāju šajā brīvdienā iet meklēt darbu. Pāris krītiņi un papīrs (Paldies, Anete :)), un plakāts ar uzrakstu "MEKLĒJU DARBU" gatavs. Apsēdos pie Barona Centra un sēdēju. Pirmais pienāca kaut kāds brūngans džeks, kurš runāja angliski. Gribēja man dot naudu. Pateicu, ka nevajag. Iztulkoju viņam savu plakātu kā 'NEED JOB'. Tad viņš man piedāvāja cigareti, bet, nu, "I'm good" utt. Nākamās pusstundas laikā man trīs pensionāri deva naudu. Viena vecenīte laikam nevarēja izlasīt plakātu. "Naudu? (tad es pacēlu plakātu tuvāk viņas acīm) Ā, nē, darbu?!" Es, protams, nekādu naudu ne no viena neņēmu. Bet šitais džeks, gadi ~20, pēkšņi iznāk no rimīša, noliek man priekšā maisiņu (saturs: divas lielas pakas kartupeļu salmiņu, šokolādes krēms un 1.5l kvasa pudele) un naudu (ja pareizi saskaitīju, tad tur kādi trīsarpus lati bija). Es saku, ka man tiešām nevajag, bet viņš nomet un aizskrien pa Barona ielu centra virzienā. Vēl pēc pāris minūtēm kāda kundze gados gribēja man uzdāvināt mandarīnu un konfekti. Es teicu, ka man nevajag, ka man mandarīni vispār negaršo. Viņa teica, ka tā ir Ziemassvētku dāvana, bet es vienalga atteicos. Varbūt viņu sāpināju, bet man vecāki mācīja no svešiniekiem saldumus neņemt. Tad iznāca apsargs. Palūrēja un iegāja atpakaļ. Pēc trīs minūtēm iznāca vēlreiz un teica, ka te "nedrīkst sēdēt uz zemes", lai es labāk ejot pie Maksimas, kura esot turpat netālu. Mazliet padiskutējām par cilvēktiesībām un apsardzes biznesu. Izdomāju, ka tā kā ir Ziemassvētki, nevajag sarežģīt situāciju, un devos prom. Filantropā puiša dāvinātā maisiņa saturu atstāju pie Krišnu bezpajumtnieku zupas virtuves durvīm, bet naudu mājupceļā atdevu bomžiem pie Matīsa tirgus.