[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 11 most recent journal entries recorded in
labaars' LiveJournal:
| Wednesday, July 17th, 2013 | |
| 3:02 pm | bridiens Kauņā „Pēc
laika prognozes – būs lietus” – kas var būt vēl uzmundrinošāka frāze no
ceļabrieža, esot jau braucošā autobusā, piecos no rīta? Labārs,
kā jau labārs, bija tikai daļēji sagatavojies ceļam – proti, tika iegādāta
karte un meklētas naktsmājas, kā arī izmainītas naudiņas, mazliet pačatots ar
lietuviešu bradātājiem un pārlapots geocaching.com. Skan jau prātīgi līdz
piebildei – uz kartes labārs neko nepaspēja atzīmēt, naktsmājas neatradās un
netika norakstīti hinti no geocaching.com. FFFUUU! Pirmais pārsteigums –
došanās uz Kauņu būšot divstāvīgā vilcienā. Nez kāpēc labārs nekādīgi nespēja
iztēloties divstāvīgu vilcienu aktritumvalstī, ja nu vienīgi spocīgu
RVR-veidīgu , pa pusei sarūsējušu mutantu... Pēc fiziski un garīgi iznīcinošas
dienas bija gulēts tikpat kā necik un labārs glancētajā, divstāvīgā vilcienā ar
kondicionēto gaisu sāka domāt, ka labāk būtu atrasties kaut vai antarktīdā, tikai
ne uz riteņiem. Ak jā, jauni vilcieni nekratās, negrab un neskan, kas laupīja
lielu daļu labāra prieka. Pazūdot gaismai, vilciens iegrima dzelzceļzemes rīklē
– došanās caur tuneli (vairāk nekā km garš!) radīja iespaidu, ka tiek braukts
ar metro, hm, divstāvīgu metro. ^^^ Pirmais
objekts ir stacijas tuvumā - nepabeigta jaunbūve. Lai tiktu teritorijā, bija
jāiet gar nelielām koka un mūra dzīvojamajām mājām, virs kurām liecās
piekusušas ābeles, nokritušie āboli ripo no viena jumta uz citu, uz mirkli galvā
raisot asociāciju par 90to gadu košļeņu automātiem, caur kuriem ripo apaļās
košļenes.
Aizdomīgi nepiegružotā jaunbūve labāram čukstēja, ka kaut kur varētu būt noslēpies apsargs vai suns, tāpēc ikkatru aizdomīgu dēļu konstrukciju noturēja par suņu būdu, ceļabriedis tik nospurdza par manu bailīgumu. Objekts sastāv no divām būvēm – nelielas, plašas celtnes un daudzstāvu betona kastītes. Pirmo ēku labārs atklāja par makten atmosfērīgu esam – skats uz n-tiem slīpiem jumtiņiem un random industriju tālumā. Lietus bija izveidojis lielas peļķes, kurās atspīdēja objekts, radot papildus plašuma un mindfuck sajūtu. Būtu siltāks laiks un alus, gravitācijas spēks pieaugtu reizes 100 tur...Daudzstāvu betona kastīti nolēmām aplūkot vēlāk, jo šķietami no tās bija dzirdami šāvienu trokšņi. WTF! *** Dodamies tālāk uz industrijas pusi. Sāk līņāt arvien kaitinošāk. Skati ar drūmajiem mākoņiem tīkami, bet pie miesas līpošas slapjas drēbes dabūt negribējās.  Laika taupīšanas nolūkos labārs ierosināja vizināties ar trolejbusu. Tā nu iekāpām pirmajā trolejbusā, kas pienāca un tad labārs secināja, ka e-talonu pīkstuļkaste blakus vadītājai šķiet makten aizdomīga. Aizdomas apstiprinājās, jo uzreiz pēc iekāpšanas vadītāja prasīja biļeti. Tēlojām, ka lasām saņķikus un izkāpām nākamajā pieturā. Viltīgi tie trolejbusi, ver vaļā tikai pirmās durvis – braukšana pa zaķi tur ir apgrūtināta. Vismaz tad, ja trolejbusā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ļaudis.
Izkāpjot no trolejbusa secinājām, ka lietus pieņemas spēkā. Trolejbusa pieturā bija glābiņš – stiklota nojumīte un soliņš.
- „soliņš.rar?”
- Labaars tā arī īsti nesagaidījis atbildi un likās slīpi uz soliņa – takš nelaidīs garām izdevību pasnaust. Pēc brīža arī ceļabiedrs nolēma atlaisties uz soliņa. Ha, soliņš.rar! Sanāca pat iemigt i sapņus redzēt, ceļabriedis gan kā jau princese uz zirņa - neesot varējis iemigt. Čekojot, vai lietus mitējies nācās secināt, ka sācis brutāli gāzt – pretējā ceļa josla bija pārvērtusies par dubļu upi. Garāmbraucošajo autobusu un trolejbusu pasažieri, ieraugot veidojumu soliņš.rar , pasmaidīja. Diez, vai tāpēc,ka priecājās, ka sēž siltumā un sausumā vai tāpēc, ka izskatījāmies pēc bomžiem? Lai nu kā, nojumīte pēc laika kļuva diezgan apdzīvota - saradās arvien vairāk ļaudis, kas negribēja izlīt līdz pēdējai vīlei. Tā nu uz soliņa aizvadījām aptuveni divas stundas. Kad lietus sāka mitēties, attapos, ka pietura ir pārdesmit soļu attālumā no objekta. Ha!  Tika nočekots pamesta, visnotaļ glīta kafejnīca, taču ieiet tajā diemžēl nevarēja.
Tālākās takas aizveda līdz makten atmosfērīgam tiltam pār Nemunas upi. Jap, Kauņu atšķirībā no Viļņas šķeļ riktīga upe, nevis tāda mazpeļķe kā Neris, he.
  Tipu tapu, gājām gar konkrētu geto, kur 9gadīgi bērni iet pa ielu ar cigaretēm zobos un spēlējas peļķēs...Nokļuvām līdz kādam no fortiem. Ieeja it kā cenzēta, bet žogs vienuviet atplēsts. Ceļabriedis iebrida teritorijā un noīdēja „Nenāksi?”. Nenāks vis. Labaars spēlējās ar pie grants ceļa atrastajiem gliemežiem un dadžiem un neko citu i nemaz nevajadzēja.
Turpmākā taka aizveda pa maigi sakot, dīvainu ielu. Ik pēc aptuveni 50 metriem ielas malā slējās ventilācijas un uz ēku sienām rakstīts „slēptuve --->” .  Slēptuve lietuviešu valodā nozīmē – patvertne. He, he, pazeme. Diemžēl vienīgā ventilācija, kurā iespējams ielīst, atrodas pārāk tuvu ceļa braucamajai daļai. Ehh, lai nu paliek kā mistērija – daudzas maziņas patvertnītes vai varbūt prāvs tunelis ar savienotām patvertnēm.... *** Skatam paveras industrija – pusaktīva betona fabrika. Ir sestdienas pievakare, no debesīm izlaužas mazdrusciņ saules. Gaita kļūst manāmi lēnāka, piezogas besis un kājas sāk grimt asfaltā. Industrija, pabaro dvēseli kaut mazliet, lai būtu spēks kustēties tālāk! Tika arī mēģināts staigāt basām kājām, jo cik gan ilgi var staigāt ar slapjām zeķēm un kedām...   Teju pēc bezgalīgas iešanas skatam pavērās Kauņas HES un labārs aizmirsa par slapjajām kedām un nogurumu. Neviens krievu trejdeviņstāvīgais sulīgais apzīmējums nespēja apzīmēt to, ko redzēju :) Patīkamā bonusā garām aiztraucās prečinieks. Likās, ka tādā tempā nesoties, noies no sliedēm vai vismaz..uzsprāgs.
  Labārs kļūva arvien īgnāks un īdēja par četrburtu kombināciju „alus”. Pēc vēl viena izmesta līkuma labārs atklāja,ka somā esošā zobu pasta ir izdomājusi iziet pastaigāties pie pases, naudas un vēl šādiem tādiem „sīkumiem”....FFFUUUU! Notīrot dokumentus vismaz guva atziņu, ka soma vismaz smaržo pēc slapja suņa, kas vārtījies zobu pastā. Gaidot trolejbusu arī ceļabriedis tapa īgns un skaļi skubināja trolejbusa vadītāju braukt centra virzienā.
Labārs, kā jau labārs, svešās zemēs esot, nevar nenogaršot vietējos brūvējumus, tāpēc meklēja bāru, kurā atveldzēties pēc garumgarās dienas. Protams, puse no nosaukumiem bija izkrituši no labāra atmiņas, tāpēc jautāja padomu garāmgājējiem. Laimējās ar otro piegājienu – divi lietuvieši teicās, ka jāiet uz Anti popstar bāru. Nosaukums kristālskaidrs! Tur tapa nogaršots āboliņa alus - Raudonyu Dobilu Alus. He! Iegūglējot atklājās vēl šis tas garšīgs no tā paša ražotāja, citureiz zināšu, ko ņemt. Labāra īgnums pazuda kā nebijis, jo alus ķepās un klāt arī pienāca čučumuižas laiks. Gara, gara diena.
*** Nākošās dienas rītā tika ieplānots (vārds plānot nav labāra stilā, visi sinonīmi izkrita no galvas) bradājums gigantiskā betona pilī pašā pilsētas centrā un pamestā restorānā. Sākts tika ar restorānu, kurš bija pilnībā ieaudzis zaļumos. Nebūtu objektā kantainas betona kāpnes, labārs būtu pilnībā pārliecināts, ka atrodas pamestā muižā. Starp izņemtajām grīdām aug zaļumi un uz sienas dus skaistule, kuš, tikai nepamodināt, citādi pamodīsies un īgņosies „čo bļe?”  Objekta jumtlande dikti tīkama, bet diemžēl piedrazota ar dvuļām un citu urlu atribūtiku. Neapšaubāmi, vieta ir četrzvaigžņu dzertuve – daļiņa pilsētas redzama kā uz delnas, bet pats objekts šķiet kā droša, neredzama sala.
Arī šeit slēpni neizdodas atrast, taču vismaz geocaching meklēšanas gars pamodināja labāra aizmigušās smadzenes.    Līkums pēc līkuma un pēc brīža esam pie lielā betona monstra, pie kura sāna pielikta makten dīvaina paskata videonovērošanas kamera.  Āhahā, butaforija! Ķeramies klāt pie žoga un jau esam teritorijā, meklēdami iekļuves punktu, kas, protams, ir no sērijas „resns nav digers”.
Pagraba stāvā un pārējos neviena ventilācijas truba nav iznesta, tātad, objekts ilgus gadus ļoti labi cenzēts, he. Kā lai tiek uz augšu, apsolīto jumtlandi? Tiek atrastas iebetonētas dzelzs kāpnes, pa kurām uzlienam pirmā stāva līmenī. Tiek meklētas vienalga kādas kāpnes, kas ved augstāk – pirmās pagadījās šaubīgas betona kāpnes objekta sānos ar iztrūkstošiem pakāpieniem. N-n-ē, paldies, nekāpšu. Meklējam citas opcijas. Kāpnes atrodas un labārs, pūsdams un elsdams kā resns vācietis, kāpj augšā. Fakin trīspadsmit stāvi, brokastis vēl nav aprītas un uz jumta tās arī nespīd, jo soma tikpat tukša kā studenta ledusskapis.
Ieraugot pirmo skatu caur lodziņu bija skaidrs – zaibis jumts. Ložņājam kur nu kurais, pie reizes priecājoties, ka lietus mākoņi tālumā ir tikai...tālumā. Redzama bija, šķiet, trešdaļa vai puse no pilsētas. Yay! Ieslēdzu mūzikas atskaņotāju un atdzīvojas tālumā snaudošais celtnis, pār tiltu sāk braukt sacīkšu mašīnas un putni sāk lidot kā aptrakuši. Ņam!   Ceļabriedis konstatēja, ka nočakarējusies fotoaparāta atmiņas karte un nīgrojās, ka tas noticis pirms tikšanas uz jumta. Haha, bez fočika rociņas trīc un acis nervozi klīst apkārt, zinu, zinu.
Labāram jātiek pašā augstākajā punktā tāpēc sāk lūkoties uz metāla režģi, kas uzvestu stāvu augstāk. Pēc ceļabrieža „negribētos nokrist lejā” ir skaidrs – labārs ņems un līdīs. Konstrukcija izrādās ērta un ātri vien labārs ir pašā augšā. Lieliski! Ja uz iepriekšējā jumta varbūt bija atrodamas vairākas drazas, tad uz paša augstākā jumta bija atrodama tikai tukša mokas pudele. Pieczvaigžņu dzertuve, agree.
Sāka līt atkal un bija jātinas lejā. Metāla konstrukcijas tapa slapjas un slidenas, taču tikšana lejā nesagādāja grūtības. Sasodīti labs jumts un pat dzīve uzreiz šķiet pat mazliet skaista. Labārs arī saprata, ka ir nofeilojis un uzskatījis šo graustu par sapņu graustu, ko gribējis apmeklēt 2010.gadā, taču tā, izrādījās, pavisam cita ēka..    Atā, atā, labārs pamāj vairākiem desmitiem melnām acīm un tipina tālāk.
Brokastīs labāram pie maizītes sagribējās piedzert klāt d-light suslu. Uz ielas un parciņā taču nedrīkst, nu neko, ies brokastot blakus baznīcai – šiki, soliņš un nojumīte, ja atkal līst.
Tālākajās gaitās tiek ieklīsts klusā geto rajonā, atrasts feins spots pie upes un maziņa kuģu piestātne, caur līkumu līkumiem uzsteberēts kalnā, kurā ir viens no padsmit Kauņas fortiem. Labāram pazvana māsa un vītero, cik dikti jauks, saulains laiks ir Rīgā un bijis Pērnavā. Laimīgā! Bet varbūt arī nē, jo ja nebūtu bijis lietus, nebūtu atmosfēras, par to labārs ir pārliecināts. Tikšana lejā no kalna – shortcut - labārs paslīd un nokrīt reizes piecas vai sešas. Centrāltirgus apavi radīti, lai nosistos, khm!  Atceļā uz pilsētu labārs nīgrojas, ka vajagot alu. Protams, ka geto bodēs normāla alus nav (lasīt – lāčplēša un aldara tipa mēsli). Nu neko, vismaz zemtiltijā jālok limonāde. Dikti sekla Nemunas upe centrā. Varēja aizbrist līdz tuvākajām saliņām, bet ūdens ta auksts.
Caur centru kātojot ceļabriedis atģidās, ka nav nodota hosteļa atslēga. Labāram laikam no rīta bijis jautāts par atslēgu, bet labārs, kā jau labārs, pēc piecelšanās ir miega režīmā vēl divas stundas, absolūtā braindead stadijā un neko nav dzirdējis.
Pirms došanās atpakaļ uz Kauņu piestājām Paneriai – vietā, kur dzelzceļzemē mīt pamests dzelzceļa tunelis.  Faiļura – lienamie dēļi pār daļēji aizmūrēto eju ir slapji un neērti kāpšanai. Spīdinot ar lukturīti atklājas, ka tunelī pa vidu ir milzīgs smilšu kalns. Hehe, sākotnēji mēģināts aizbērt, tad aizmūrēt. Cenzēts mēģināts ļoti, jo saliktas arī jaunas dzeloņdrātis. Iespaidīga būve, žēl, ka pagāja secen. Kopš uzzināju par tuneli, vienmēr gribējies galā iztēloties lokomotīves spilgto aci un klausīties čū-čū. *** Līdz vilcienam uz Viļņu atlikušas minūtes 40, zo, jāiet tusēties ar pacaniem uz tilta. Labārs smaidīja kā maija saulīte visiem garāmgājējiem un puse ne tikai uzsmaidīja, bet arī uzsāka sarunu. Visi krievi, he he.
„Čo ģelaješ?”
„Otdehajem, zaftra na rabota”
utt
Pār tiltu nesas divas meitenes un onka vienā virzienā bez apstājas. Tas pats atkārtojas pēc 10 minūtēm, tikai onka skrien ar dvuļu plastmasas maisā. Aina bez komentāriem. Svētdienas vakars, hm. Pār tiltu ejošās džuses gan nesmaida pretī, dikti aizņemtas ar telefona melodiju klausīšanos vai alus pudeles tīšanu čipšu pakā. Lejā, aiz tilta pļavā bērni dzenā baltu kaziņu. Čuhņa, kas čuhņa! Saule noriet, iezaigojas prožektoru zvaigznes un atnāk vilciens. Ceļabriedis no muķa izkasīja sauju ar centu monētām. Saskatos ar kontrolieri, kurš likās cenšamies nenolamāties. Lēts ir vilciens Lietuvā, tikšana no Paneriai uz Vilņu maksā nieka 1 litu, kamēr Rīgā tāds pats pieturas garums izmaksātu trīs reizes dārgāk.
Dienas laikā nebija iedzītas kājas betonā, tāpēc aizmigt autobusā nesanāca. „Bāāāā-bāāā” sāk kliegt kāds autobusa pasažieris, mosdamies no murdziņa. „Nākamreiz kliegs „bēēē-bēē!” saka ceļabriedis un neētiski izsmejamies. Garšīgs bradājums sanāca. |
| Wednesday, June 19th, 2013 | |
| 3:41 pm | Tuvākās metropoles lauku labumi No rīdzinieku acīm viss ārup Rīgas ir eksotika un skaļa
sajūsmināšanās publiskās vietās pielīdzināma "gone mental". Sprīdi pār resno Daugavu, pusstundas brauciena attālumā
diezgan gruntīgi izresnējusies Jelgavas pilsēta. labaars tur ir bijis reizes
sešas vai astoņas, bet tik un tā no tās pilsētas īsti nekad nav bijis zināms ne
bū, ne bē..senākās priekšzināšanas par Jelgavu tik tādas,ka tās super oridžinal
vārdā nosaukts viens no visčurīgākajiem latviešu aliem - Mītava. Tālākās
zināšanas - tur ir, ko bradāt - iespaidīgs celtnis (kura vairs nav) un vēl šis
tas. Stāsts ir par visu ko.
- - - Pacelta zīme ar uzrakstu "Jelgava" un smaids sejā.
Aiz robotu rūpnīcas stopēšanas rekords - apstājās otrā braucošā mašīna. :)
Stopēts no šī punkta savulaik 2008.gada aprīlī, ar vaniļas(!) alus pudelēm
somā... [Paralēlā jelgava - nedēļu vēlāk es ar maķedonieti ar
izstieptiem īkšķiem stopējam un - nu moins! - 20 minūtes pagāja, kamēr apstājās
derīga mašīna.] Pirmais, kas Jelgavā, Pārlielupē krita acīs bija tāds maziņš, pamests noskretis veikaliņš, bez neviena izsista loga ar aizvēsturiskām Dirol reklāmām. Tādas, kādas atceros kopš bērnības. Ceļa mērķis - ielīst puspamestā rūpnīcā un pieļurbāties
daudzinātā Jelgavas roka bārā. Tā nu divatā, ar bomzīgu Rimi maisiņu rokās (2 alus pudeles
un čipši) devāmies uz rūpnīcas pusi. Diezgan interesanti pārvietoties pa
pilsētu bez kartes - zināms vien, kur ir dzelzceļš, tāpēc intuitīvi devāmies uz
dzelzceļa pusi no cukurfabrikas rajona puses. Pašā pļavas vidū, pilnīgā nekurienē, stalti slējās 2 prožektora torņi, kas no attāluma brēktin brēc "KĀP VAI ES UZ TEVI SKATĪŠOS NO PAKAĻPUSES, KAMĒR TU IESI PROJĀM UN MANA ĒNA TEV GĀZĪSIES VIRSŪ". ou yisss, yiss!
Kāpjot augstāk jūtu, ka tornis sāk šūpoties. Tukšā dūšā tāds
prieks var beigties ar ģībienu, tāpēc neriskēju uzkāpt pašā augstākajā punktā,
vien priekšpēdējā. Labaars, kā jau labaars, iztēlojas kā šinī tornī būtu uzkāpt
vasaras/rudens pievakarē un skatīt saulrietu, graužot siermaizes. Objektu
specifika - redzot acu priekšā objektu, vienalga kādu, jau ar visām maņām un
iztēli redzi to citās noskaņās, radot sevī vēl nebijušu pieredzi bez pieredzes.
:) It kā 2009.gads nebija parāk sen, bet labārs galīgi
neatcerējās, kā izskatījās cukura fabrika, lai gan apkārt ložņāts bija gan
2008.gadā, gan 2009. gadā... Tādējādi iztēlē bija radies blank space futbola laukuma
izmērā, kas palēnām aizpildījās ar savulaik fotoblog.lv redzētajām
fotogrāfijām, kurās bija attēloti cukura fabrikas skursteņi un eskavatori drupu
kaudzē. Labaars vēl augšā tornī vērojot apkārtni apjauta, ka tāds
nieks un šķietama ikdienišķa darbība kā fotogrāfiju aplūkošana virtuālajās
vietnēs ir radījusi mākslīgu atmiņu "kūdras slāni" par vietām,par
kurām īsti pašai nav pat ne duļķainas atmiņas. He. Iņķeresķing! - - - Nonākot pie rūpnīcas secinājām, ka tur viss kustās, rīb un
dreb. Strādnieki slauka sviedrus no pieres un ar īgnām sejām aizpīpo. Saulainā
dienā strādāt ārā ir vismaz labāk nekā saulainā laikā strādāt četrās sienās,
right? [Paralēlā jelgava - sastāstīju maķedonietei, ka jelgavas
palienes pļavās ganoties zirgi. Viņa par to tā iedegās, ka bija bišķiņ žēl un
kauns, ka no upes krasta nevienu zirgu
saskatīt nebija iespējams] - - - Lavāmies zālē, čaukstinamies un pudeles šķind skaļi.
Stulbeņi, vopšim, paļījamies. Virs galvas esošais rūsainais āķis čukst
"vēlreiz nograbēsi un nošķindēsi, paraušu uz kakla!" - - - Izlemjam, ka jānogaida darba dienas gals - seši vakarā, tad
varbūt nekas vairs fabrikā nerībēs un varēs ložņāt pēc sirds patikas.Pāri
Lielupei zum elektrības stabi, atgādinot, kā ir jāizskatās īstai industriālajai
čuhņai - bezgalīgas pļavas un varbūt kāds forever alone elektrības stabs.
Skatoties pāri Lielupei radās sajūta, ka esmu braucošā mašīnā un līdzīgas
ainavas noteikti redzēšu šovasar, kaut kur stopējot. Teju vai pilnīgā
pārliecībā,sajūtot gar deniņiem atvērta mašīnas loga gaisa plūsmu... lai gan
labi apzinoties, ka draugi, kas ir gatavi stopēt nav tik sajūsmināti par šo
padarīšanu kā es. Šņuk! Vasara. Vasara. Vasara. Vārds tik salds kā aveņu alus un vienlaikus kā rūgta sodība, jo ne vienmēr ir nauda un kompānija ar ko izrauties ārup no smacīgās Rīgas.
- - - Kad alusvēderiņi pabaroti, secinājām, ka darba diena tajā rūpnīcā ir bezgalīga, tobiš, non-stop. Devāmies atpakaļ teritorijā un atklājām pamestu bibliotēku. Pamestās bibliotēkās ir būts gana pietiekami...Labaars mīl smadzenes par to, ka maza balstiņa neņerkst "nekas īpašs, nasing spešl".Diemžēl bibliotēkā nav iespējams pārvietoties savādāk, kā kāpjot virsū uz grāmatām. Labaars, kā jau informācijas pārvaldības students par to pie sevis klusiņām ieņirdz...Nākotnes varbūtējais bibliotekārs ar kājām mīda (nespeciāli) grāmatas...awkwardness?Yooooouuuuuuuup.
ahh, ahh, padomju laika žurnālu bildītes ir skatīties
aizraujošāk nekā englishrussia.com! Savs laiks tiek pavadīts, smērējot pirkstus
putekļainās žurnālu lappusēs.. - - - Otrajā stāvā pretī kaut kas elpo. Elpo! Nolāpīts, tas taču caur betonam izlauzies koks. Tāda, lūk, mana ideālā bibliotēka. Kur mirušais un nedzīvais iet rokrokā ar dzīvāku par dzīvu...gluži kā grāmatas. Burti ir miruši. Dzīvs ir tikai tas, kas notiek tavā sapistajā galvā, atdzīvinot burtus. Katram burti atdzīvojas savādāk. Ja saliktu kopā 100 iztēles un apvienotu tās vienā, Hirosima un Nagasaki tāds pirdiens liftā vien ir.
- - - Saule pieturās debesīs - laiks iet uz roka bāru Balerija.
Nebija ne jausmas, kā tā iestāde izskatās. Stereotips, ka roka bāri ir nogrūsti
pagrabā vai noskretušās mājās uz Baleriju īsti neattiecas. Bārs ofisveidīgā
mājā? youp. nekad nevarētu iedomāties. Priecīgā vēsts - bārs strādā katru dienu no 15:00 - ... , izņemot svētdienas. Ceļabriedis pirms alus pasūtīšanas sparīgi kā lauķis piemetināja: "Mēs speciāli no Rīgas te braucām!" Bez maz vai iztēlojos bārmeņa smadzenēs tajā brīdī pagrieztu rādītājpirkstu pie deniņiem :D
Kaņepu alus beidzies,palicis tikai medalus. Lasot dzērienu meņū,jebkurš cilvēks pārvēršas par Birbi, jo visi dzērieni sākas uz "B" - balus, boka, bums, biskijs utt... Nu lobs ir. Pie sienas sakārts viss un dajebkas. Visi dīvāni bārā izskatās kā pie miskastēm savākti. Padomju dīvāni + ādas dīvāni. Weird shit. Taču mazā atsevišķa krēslainā telpiņa nostāk no bāra pavisam solīdāk izskatās. Varbūt tāpēc, ka krēsla un tur piedzērušies ļaudis neizskatās piedzērušies bet tikai iemalkojuši pirmo malku, uz lūpām vēl alus putas.
Mūzika - postrock/hipsteršit/latviešu roks/industrija -
labaara gaumei atbilstoši! Sajūtas bārā apmēram tādas, ka es esmu kaķis un rakājos pa
miskasti. Citreiz atrodu vistu, citreiz kotleti, citreiz dilles. Katru reizi
tur var atrast citu noskaņu, tāpēc Balerija tāda tīkama eksotika uz kuru
vilktin velk.. - - - "Es zinu, ka es ir smuks" saka itālis pie Jelgavas
rimi, gorīdams dirsu kā Britnija Spīrsa. - - - Pēdējie vilcieni no Jelgavas uz Rīgu darba dienu vakaros ir
patīkami tukši.Braucoša sapņu mājiņa, o, aiz loga noriet pasaule un vakara
dzelmē parādās Rīga. [Paralēlā jelgava - maķedoniete maigā balsī dzied par
saullēktu, bet aiz vilciena loga riet saule...pabraucam garām ugunskuram ar
sašļikotājiem.Viņiem spīdētu saullēkts nudien.] - - - Jelgavā ir tornis, kurā jāuzkāpj un vēl neatklāts jumts. Uz atgriešanos!
PS Current Music: liquid dnb |
| Monday, May 6th, 2013 | |
| 1:31 pm | bže bže bže [Po lande] Ja Simple express svaidās ar lētām biļetēm kā nēģeri ar naudas banknotēm hiphopa videoklipos, kāpēc gan nepaķert. Tā nu labārs pa lēto devās uz Varšavu, prom no bezgalīgās Latvijas ziemas (jā, jā, nevienam koķelim Rīgā nebija izplaukusi lapa, kad devos prom, 27.04) - - - Ierašanās.
Pulkstenis rāda 05:45. O, tev būs ilgi negulēt, labaar. Ceļojums ir klasisks bomž-whatever-way,izmantojot couchsurfing un Jāņa sētas veikalā nopirktu karti, kurā pirms izbraukšanas rūpīgi atzīmēti aptuveni 15 apskates punkti. Saplīsušas mājiņas, grafiti sienas, daži tilti un dīvaini veidojumi. ayayayaya! Pilsēta ir ietinusies miglā, ik pa laikam atskan dobji trokšņi - pilsētā noris metro otrās līnijas celtniecība. Līst smalks lietutiņš. Staļina kūka vol.2 ir ietinusies mistiskā dūmakā, smaili nevar redzēt. Ā jā, Staļina kūka vol.2 ir nekas cits kā Varšavas kultūras pils, kas uz mata izskatās kā Zinātņu akadēmija, tikai bišķiņ resnāka, garāka un greznāka. :)
Viss zied, gaisā jaucas ziedu un izplaukušu lapu un zemes aromāts. Te ir pavasaris, ayeee! Ābeles, ķirši, pienenes, āboliņš un viss pārējais ir jau izplaucis un prasīt prasa "pasmaržo mani", "notraus no manis lietus lāses". Mkey, labaar, beidz sarunāties ar kokiem un pļavām. Laiks nočekot objektus.   - - - Pirmo 3 stundu laikā ieraugu slavenākos Varšavas UE objektus - Warszawa gazownia pamestos gāzes rezervuārus un pusnojaukto rūpnīcu Foton. Ir agrs svētdienas rīts, apsargiem taču jāguļ un ziņkārīgiem garāmgājējiem arī. Noskatu ieeju pie pamestajiem gāzes rezervuāriem - mazliet pusizvandīts žogs, uz kura viegli pakāpties un tikt pāri. Taču pārcilājot failus atminējos, ka teritorijā ir divi suņi, kuri tā vien gaida atnākam brokastis labaara izskatā :) Suņus ieraudzīju nākamajā dienā, bet pie tā vēl nonākšu, khekheheh. - - - Varšava ir priecīga pilsēta. Krāsainas bloķenes, krāsaini tramvaji un autobusi. Viss ir krāsains, izņemot pamestus objektus. Tie ir pelēki. - - - Pa dienu satiku savu hostu - brīnišķīgu poļu psiholoģijas studenti, kura bij pārsteigta par to, kāpēc labārs pēc pirmā brauciena metro lēkā un sit plaukstas, hm hm. :D Vārds pa vārdam, maffins pēc maffina, debesskrāpis pēc debesskrāpja un vakars kā piedzēries bomzis nogāžas pār Varšavu. Labaars taču neminēs visādus bōring sīkumus kā vecpilsētu, gaisa dārzus u.c. jaukumus ;) kāpēc labāram besī turki Pirmajā vakarā dodamies baudīt studentu uzdzīvi Nowy Swiat 26 - desmit kioskveidīgu bāru placi, kas izvietots kādas mājas iekšpagalmā. Izvēlamies Kafe fajka. Ūdenspīpju bārs, feina vieta (izņemot turku mūziku, hmmm, iztikšu bez komentāra). Esam četri - 2 polietes, itālis un es. Ejam pēc dzeramajiem. Un te nu sākās. Bārmenis - turks nepielēja manam Cuba libre rumu. Cuba libre bez ruma ir tas pats, kas kosmonauts bez kosmosa kuģa! Saku bārmenim, kas par lietu. Un tad tas bezkauņa acu priekšā notēlo, ka no pudeles pielej klāt manai kolai rumu, pēc nogaršošanas nekas nav mainījies. Saprotu, drīzāk dabūšu bezjēdzīgi runāties ar to turku, nekā rumu pie kolas, tāpēc turpināju laiski pīpēt pīpi un iegrimt neziņā par to, kas notiks tālāk. Ejiet ellē ar visiem saviem kebabiem, turki!  - - - Korumpēti apsargi ir korumpēti Otrajā dienā ir pienācis laiks bradāšanai. Satieku Olgu, meiteni, kas ir vēl īsāka nekā labaars un izskatās pēc pagrīdes koncertu fanātes. Hehe, beidzot. :D Metrs, komats, piecdesmit astoņi pēkšņi šķiet kaut kas garš :) Pirmais objekts - gigantiska rūpnīca - netiek aplūkots, jo teritorijā rosās strādnieki koši zaļos ķiteļos. Nu neko, jākust tālāk gar dzelzceļu un jāmēģina tikt iekšā episkajos gāzes rezervuāros. Ejot garām galvenajiem vārtiem mūs sagaida divi suņi, kas rēja tā, ka siekalas šķīda pa gaisu. Izbarot sevi kā desu suņiem? Nē, šitais neiet krastā. Pasaku Olgai, ka jāmēģina runāt ar apsargiem. -"bže-bže-bže?" -"ŅĒT" -"bže bže bže x10" -"Pidnacit bže bže" -"Tak" Apsargs grauž saldskābmaizi ar gurķi un smaida. Hehe, viņam noteikti labs garastāvoklis un pofigs, taču ielaist iekšā teritorijā šis ļaujot tikai uz 15 minūtēm, vairāk nav ļauts. Tiek atslēgti vārdi un tiekam džunģļos, kas ved uz gāzes rezervuāriem. Iestaigāta taciņa - kā nu ne! - tas taču Varšavas slavenākais UE objekts:) Sarkanu ķieģeļu būves, apaļas kā tusnīgs vācu tūrists... Vispirms aplūkojam pirmo torni, kurā nav uzkrājies lietusūdens. Pret sienām atbalsojas vismazākais troksnītis, tāpēc putni, kas ik pa laikam ielidoja iekšā pa logiem, radīja savdabīgu ambient koncertu. Vienīgās konstrukcijas ēkas iekšienē, pa kurām iespējams pārvietoties - taciņa no satrupušiem dēļiem(3 dēļu platumā) un tikpat satrupušas koka trepes. Riskējam un apejam pusapli cerot, ka dēļi zem kājām nesalūzīs un nenolidosim kādus sešus metrus(vai vairāk) zemāk. Nekas slikts nenotiek un pavērtiem žokļiem cenšamies ar acīm ierakstīt šo vietu vizuālajā atmiņā. Fotogrāfi bez platleņķa objektīva pa taisno dotos uz otru applūdušo torni slīcināties , saprotot, ka šito skaistumu iedabūt iekšā kadrā prasa gan atbilstošu aprīkojumu, gan laiku. :) Bijām atnākuši maģiskā brīdī. Pa vienu no logiem iemirdzējās ugunīga saules bumba, kas pēc 2 minūtēm pazuda. Saulriets objektā! Laiks skrien uz priekšu kā Varšavas metro un nākas negribīgi uzmest pēdējo šķielējošo skatienu iespaidīgajai celtnei... tip-tip-tip, lēniem soļiem izejam caur džungļiem atpakaļ uz realitāti. Sargs jau gaida pie vārtiem ar atslēgu saišķi un skatās riņķī. Laikam jau tur ir divi apsargi, ne tikai viens. Un otrs, kā likums, varētu būt nepierunājams kretīns, he. Olga, viņas draugs un dzīvokļa biedrs pieiet pie apsarga un saka bže-bže-džienkuja. No vienas plaukstas otrā iebirst zlotu monētas. Ak tad tā, piekukuļojam apsargus. Apsargs smaida un paņem zlotus un iesviež tos kabatā tā, it kā būtu kases aparāts. :)      - - - Otrs korumpēto apsargu stāstiņš - trešajā dienā satieku trīs poļu bradātājus, no kuriem tikai viens runā angliski, bet pārējie runāšanas vietā lok alu no skārdenēm. Šie mani aizved uz papīrfabriku Varšavas tālākajā dienvidu punktā, tālu no metro un citām pilsētas pazīmēm. Situācija tieši tāda pati - vajag tikt pāri vārtiem, bet vārtus sargā sargs. Risinājums vairāk nekā vienkāršs - viens no bradātājiem uzsit apsargam pa plecu, saka "dobrij, bže-bže" un iespiež rokās alus skārdeni. Apsargs smaida un atver vārtus. Cik vienkārši ir piekukuļot Varšavas objektu apsargus! Varu derēt, ka tā alus skārdene maksāja 2,5 zlotus vai pat mazāk. - - - Stacija nekurienes vidū Otrs tīkamais objekts Varšavas centrā tiek uziets nejauši, pa ceļam uz alkohola veikalu(atvērti 24h, starp citu). Rūsainas sliedes - tas ir labi un tas nozīmē, ka kaut kur uz priekšu jābūt objektam. Pa ceļam runājam visādas garšīgas lietas - Olga un viņas draugs ir bijis Černobiļā, Pripetē. Pastāstīja lietas, kuras nezināju...par radioaktīvajām likvidatoru drēbēm Pripetes pamestajā slimnīcā un vēl šo to. Sliede pa sliedei, vārds pa vārdam. Pēkšņi acu skatienam paveras Varšavas panorāma. Pilsēta ir plakana, bez pauguriem, tāpēc pilsētas tipiskos siluetus ieraudzīt ir pagrūti. Uguntiņa iedegas pēc uguntiņas un pilsēta ietinas dūmakā. Kaut kas nočab krūmos. Opapā, pār sliedēm pārskrien stirna! Hm, stirna pilsētas vidū. Vēl viens iemesls, kāpēc man patīk šī pilsēta, jo tā ir relatīvi zaļa :) Esam sasnieguši objekta "galapunktu" - pamestu dzelzceļa staciju. "Ā, par šo te staciju noteikti esmu lasījusi, taču bildes neatceros". He, labi ka tā. Skatienam paveras daži interesanti grafiti un tukši peroni. Iedomājos, cik feini būtu lakt aļāru un gaidīt vilcienu, kas nekad nepienāks...Sarunājam nākamās dienas rītā celties līdz ar saullēktu un ielīst rūpnīcā, kurā pa dienu rosījās strādnieki. Diemžēl šī iespēja tā arī nepienāca, gluži kā vilciens pamestajā stacijā. Poļu alus dara savu, meh - uzdāvina miegu, no kura grūti pamosties nākamajā rītā.    Poļu alus labaara izpratnē garšīgs alus ir nefiltrēts alus, kas atstāj labu pēcgaršu, nevis sajūtu, ka rīklē pa taisno tiek liets kaut kāds no-name alkohols. Ciechan un vēl daži ali, cenā ap 5 zlotiem un uz augšu, garšo varen labi, mm mmm. Daudz tumšie ali, medus ali pārsteidzoši plašā izvēlē. It sevišķi gards bija šis medalus! http://piwnysubiekt.files.wordpress.com/2 Kviešu alu šie arī taisa uz vella paraušanu. Olgas dzīvokļa biedrs sūdzējās, ka Krakovā, valsts dienvidos, ir pieejams labāks alus. Bet tā jau visi studenti sūdzas par Varšavu - ka nevarot galvaspilsētā dabūt savu mīļāko alu un Čehija pārāk tālu, lai uz to regulāri dotos nogaršot turienes brīnumus.  - - - Bēgšana no apsargiem papīrfabrikā Poļu bradātāji mani aizved uz papīrfabriku nomaļā vietā, bet ne tik nomaļu, lai papīrfabrikas galvenie vārti nebūtu apkarināti ar vairākām videokamerām, apsarga būdu, šlagbaumu un vēl dažām nejēdzībām, kas bradātājiem atgādina ziemassvētku eglīti ar mantiņām. Fabrika smaržo pēc lietus un veciem kokiem. Āāāā, papīrfabrika, pēc kā tad tā vēl varētu smaržot :) Klusiņām lavāmies būvēs, kas atgādina kosmosa kuģus, hm,hm. Ēciņa pēc ēciņas, aizrauta elpa pēc elpas. Jā, te nav vis nekāds Soviet style iekārtojums, kaut kas ir bišķiņ savādāk. Ķieģeļi smaržo savādāk un putekļi gaisā liekas savādāki. Ohoho, fabrikas trešajā stāvā iet cauri garum-garš sliežu ceļš, kas sadalās vairākās telpās, līkumojot kā piedzēries bomzis. Kaut ko tādu labaars Latvijas pamestajās rūpnīcās īsti redzējis nav, tāpēc lielie pārsteigumi un fotoaparāts tiek nodarbināts. Polis piedāvā alu, bet laipni atsakos. Pašai somā bija savs, turklāt garšīgāks :) No somas izvelku medus alu. Mmmmmm. Saskandinu alu ar poli, kurš, šķiet, jau paspēja izdzert trešo alus skārdeni. Garšīgs alus un objekts īsti nerīmējas kopā - "ja nu uzrodas apsargs un sāk uzdot bargus jautājumus?" Nē, ar šādām domām labārs sevi nodarbināja labi ja pusminūti. Turpinām ložņāt pa fabriku korpusiem un jumtiem. Ahh, jumti. Uz tiem uzdrošinājāmies uzkāpt teritorijas vidū. Tā, lai to ēku jumti, kas ir tuvāki galvenajiem vārtiem, aizsegtu mūsu atrašanās vietu. murrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr - aizlido lidmašīna pēc lidmašīnas. Skaisti! Pavasara sagaidīšana Varšavā, malkojot medalu uz pamestas papīrfabrikas jumta. Ideāli! Jumti tiek izložņāti, tie ir labā kondīcijā un var manīt, ka objekts izmantots relatīvi nesen. āha, 2009.gads. Tā vēsta visi kalendāri fabrikas telpās...Klasisks bradātāju paņēmiens, kā noteikt objekta "vecumu" :) Dodamies meklēt laboratoriju. Areks, vienīgais polis, kurš runā angliski, saka, ka kaut kur noteikti jābūt laboratorijai. Āber protams...laboratorija. Slokā taču arī bija, kāpēc gan lai šeit nebūtu, he. Meklējot laboratoriju riskējam doties korpusā par kuru poļi ļoti cītīgi diskutēja pirms došanās iekšā. Izrādās, viņi pirmoreiz fabrikā bijuši pirms nedēļas un apskatījuši labi ja pāris ēciņas. Feini, sanāk, ka ne es vienīgā baudīju pirmatklāšanas prieku. No otras puses - sanāk, ka poļiem nav ne mazākās jausmas, kur ir apsargi un cik bieži tie iet apgaitā utt. Atrodam milzīgu telpu ar papīra rituļiem, demontētām iekārtām un...telefonbūdiņu. Pagrabos gan neejam, jo tie applūduši, vairāk nekā ar gumijas zābakiem varētu izstaigāt. Pagraba aromas smarža nāsīs ieiet un paliek uz minūtēm desmit. Smarža apmaldās nāsī, rausta vienas durvis pēc otrām, meklējot izeju... Nonākam bīstamajā zonā, ēkas, pie kuras redzamas divas fūres un vieglā automašīna. Skaidrs, ka kādam tās mašīnas pieder un kāds tās mašīnas sargā. Pēkšņi uzrodas čuvaks ar portfeli, kurš no viena fabrikas korpusa šķērso pagalmu, lai ieietu noliktavas tipa ēkā. "ātri, ejam prom!" Noslēpjamies vienā no pamestajām fabrikas ēkām. Apspriede: "bže,bže, kurrrrrrrrrwa, bže, bže!" (ā jā, viņi daudz lamājās, kad runāja) Man tiek pateikts, ka tas par laimi neesot bijis apsargs, bet parasts strādnieks, kurš visticamāk no maiņas dodas mājup. It kā kāda no fabrikas ēkām tiek izmantota vēl joprojām. Vienojamies, ka tas ir tikai homo sapiens parastais, ne apsargs un varam droši mēģināt tikt tajās ēkās, kurās vēl neesam bijuši. Ai, ai, ai. Nepaiet ne divas minūtes, kad tālumā, no vārtu un mašīnu puses parādās persona tumšzilā jakā uz riteņa. Apsargs, protams. "RUN, LET'S GO" Skatam paveras amizants skats - polis ar visu savu pusizdzerto alus skārdeni jož uz teritorijas izejas punktu tā, ka alus šļakstās pa gaisu. Episki! Smieties nav laika, jo arī es skrienu, cik ātri vien varu uz izejas pusi. Poļi lamājas un turpina skriet, izlienam pār caurumu žogā un esam drošībā - ārpus žoga. Izrādās, ka izskriet cauri divām fabrikas ēkām var daudz ātrāk nekā ar riteni apbraukt riņķī :) Apsargs uz riteņa piebrauc pie mums tuvākās ēkas redzamā vietā un...stāv un blenž uz mums. Saprot, ka spēle "noķer mani, ja vari" ir beigusies un bradātāji ir veiklāki. Visi sākam smieties par laimīgo iznākumu, Areks ar roku pamāj apsargam un nofotografē viņu. Mašīnā apspriežamies par bradājumu, visiem garīgais ir labs - objektu izdevās izstaigāt par 70%, līdz mūs pieķēra. Areks saka, ka priecājas par to, ka sanācis bradājums "what brings emotions" un saka, ka lielākoties bradājumi, kuros tikai atklāj un fočē nav tik interesanti kā bradājumi ar slapstīšanās un bēgšanas elementiem. labaars māj ar galvu un piekrīt - jā, nudien! labaars pateicas par piedzīvojumu un atvadamies. Poļi saka, ka nākamajā dienā arī dodas bradāt un aicina mani līdzi. Saku, ka padomāšu, jo pašai savi bradāšanas plāni..           - - - labārs nokavē pēdējo tramvaju Vakarā ir sarunāta tikšanās ar nākamās dienas hostu - metālistu. Man esot noteikti jāredz "pirātu ligzda", viens no labākajiem Varšavā. Nu okei. Mani sagaida superstalts metālists (izrādās - topošais ugunsdzēsējs) ar platu smaidu. Aiztipinam līdz krogam, jautrā prātā ļurinot par visādām jēdzībām un nejēdzībām. Krogā garšoju makten gardu alu, sarunas divu alus kausu garumā izskan gaismas ātrumā. Krogs slavens ar to, ka tajā vienmēr skan dzīvā mūzika un visi apmeklētāji dzied līdzi un sit pa galdiem ar alus kausiem. Ou jā! Vieta tīkama, par spīti troksnim, kas rodas, kad pārdesmit cilvēki ritmā dauza alus kausus pret galdu. Paskatos pulkstenī - 23:40. O, lieliski, skaidrāks nekā diena, ka labārs ir nokavējis pēdējo tramvaju līdz pajumtei. Atvados no metālista un tipinu pa naksnīgajām Varšavas ielām. Jātiek pilnīgi citā pilsētas galā! Ielecu pirmajā tramvajā un...aizmiegu, jo piedzīvojumi dienai vairāk nekā gana. Pēkšņi pamostos no KONIEC, KONIEC. Ko? Kāds koņec?Kas notiek? Atveru acis un redzu, ka tramvajs ir tukšs, iebraucis depo, blakus stāv tramvaja vadītājs un saka Koņec :D Āāāā, koņec maršrutam, viss skaidrs. Tipiski, labār, tipiski, aizmigt tramvajā.. Samiegojusies izveļos no tramvaja un tipinu naktsmāju virzienā. Vēl trīs kilometri ar kājām...Kas tiek pieviekti jautrā prātā :) - - - Foton rēgs Pašā pilsētas centrā atrodas pusnojaukta rūpnīca, kurai vēl ir saglabājies pieklājīga izmēra korpuss, kas vilināt vilina pilsētu ložņu acu skatienus. Sarunāta tikšanās pie objekta - es un mans hosts-metālists gaidam Olgu. Rūpnīcas teritorija grimst tumsā, redzamas vien drupu kaudzes un kaut kur tālumā - eskavatori. Olga ierodas, pieķēdē riteni tā, it kā poļi nezagtu ielās riteņus un kāpjam pāri drupu kalniem līdz fabrikas ēkai. Fabrika ir pa pusei nojaukta, no tās karājas betona gabali armatūras "diedziņā". Ha! Tā kā bērnu piena zobi. Baigi pretīgā asociācija, bet tieši to padomāju, stāvot pieklājīgā distancē no ēkas. Lavāmies vairāk nekā pusstundu, jo no teritorijas ēkas spīd gaisma. Esam pārliecināti, ka tur ir apsargs, kas sargā būvtehniku. Paiet vēl kādas 20 minūtes un secinam ,ka apsargs nav suns un pieķeršanas gadījumā pateiks, lai tinamies projām. Lavāmies zem eskavatoriem, jo pāri pagalmam paļīties negribējās. Diezgan interesanta sajūta, kad lien garām kāpurķēdēm un virs tevis atrodas eskavatora kauss, kura smagumu tonnās slinkums rēķināt... Lai nu kā - teritorija ir klusa un vienīgais skaņas objekts ir turpat netālu grabošais tramvajs. Lielajā fabrikas ēkā neriskējam tikt - jālien pa ķieģeļu sienu. Nekas neiespējams, jo sadrupušie ķieģeļi ir kā pakāpieni, taču secinam, ka šāda aktivitāte būtu jēdzīgāka dienasgaismā. Nospriežam, ka jātiek citā ēkā pāri pagalmam, kas arī ir pamesta. Kad grasījāmies līst pāri gruvešu kaudzi, atklājām, ka lai tiktu līdz ēkai, jāšķērso savdabīgs "vulkāns" - dziļa bedre, kam visapkārt gruvešu kaudzes. Pārāk bīstams risks, turklāt gan es, gan Olga ievērojām ēkas iekšienā mirgojam signalizāciju. Nu nēē-ēē, paldies par kūkām. Dodamies prom. Ēka ar izbirušajiem zobiem izskatās biedējoša. Foton, es tevi vairs nekad neredzēšu, paliec sveika, rūpnīca. Sanāca vairāk nekā baudāma nakts ložņāšana. Ne vienmēr ir jātiek iekšā objektā, lai sanāktu labs bradājums. Izejam no teritorijas un ejam pāris kvartālus uz priekšu. Pēkšņi uz ielas apstājās mašīna, pa tās logu izliecas kaut kur redzēta galva. "HAAAAAAAAAAAAAAAAAAI!" ā, tie taču tie poļi, ar kuriem iepriekšējā dienā bradāju papīrfabrikā, lol. Re, kā , divi atšķirīgi bradātāju bariņi nejauši satiekas ielas vidū, hehe. Pie tam, tik milzīgā pilsētā kā Varšava! Ap pusnakti tomēr tieku uz jumta. Diemžēl ne uz Foton rūpnīcas jumta, bet uz metālista mājas jumta. Nav slikti - skatam pavērās 9stāveņu tetra mājiņas un bezgalīgas pilsētas gaismas. Alus uz jumta - ašās idejas ir tās labākās. Vakars noslēdzas ar pilnīgu brain-dead smiešanos līdz asarām uz jumta.   - - - Poļu tradicionālā paika. Pēc garas pastaigas pa pilsētas centra parku (kurā skraida vāveres, āw!) sāk gribēties ēst. Protams, ne jau džankfūds. Ja jau esmu Polijā, tad jāēd dīvaini poļu ēdieni. Kafejnīcā pie galda tiek pienests šķīvis ar pankūkām, kuru viducī ir štovēti kāposti (varbūt arī ne štovēti, bet katrā ziņā kāposti!) un krūze, kurā ir biešu sula. Kaut kāds vājprāts. Garšīgi, bet es labāk izvēlos makaronus ar labi daudz...spinātiem! :D - - - URSUS depresija Metālists man parāda, kā lietojama pilsētas dzelzceļa līnija un atvadamies. Dodos uz URSUS - slavenāko fabriku Varšavā. Nav brīnums, ka slavenāko, jo pēc izmēra milzīgākā. Fabrikas izmēri - četras vai piecas LMR fabrikas Rīgā . Salīdzinu ar LMR, jo fabrikā tika ražotas lauksaimniecības mašīnas. :) Pats nosaukums Ursus ir dots no apdzīvotas vietas blakus Varšavai, kas astoņdesmitajos gados pievienota Varšavas pilsētai, jo tajā dzīvoja dusmīgi rūķi, kam nepatika pārtikas cenu palielināšana. Rajons ir depresīvs (ne jau tāpēc, ka tajā milzīgu teritoriju aizņem pamesta fabrika) un sāk līt lietus. Ideāls kombo. Par spīti lietum, labaars ilgi vandījās pa pamestās fabrikas korpusiem, izbaudīdama paranoju - uz ēkām dažviet bija apsardzes uzlīmes. Visi korpusi dikti izdemolēti, bet brīnumainā kārtā viss metāls nav izzāģēts. Šur tur var redzēt pa bomzim, kas rok ārā metālu, bet tas jau piederās pie rajona būtības. Pēc kāda laika ieraugu divus puišus, viens ģērbies kamuflāžā. Pavēroju - ahā! - šie vis neiet pa ceļu kā parastie iedzīvotāji, bet paskatās riņķī un ieiet kādā no korpusiem. Ha, bradātāji. Pēc mirkļa citā korpusā satieku trīs jaunkundzes ar fotoaparātiem rokās. Ha! Vēl viens bradātāju pulciņš. Vieta tīri tā neko populāra. Uzrunāju visus sastaptos bradātājus un uzzinu, ka vieta esot relatīvi bīstama, jo rajonā dzīvojot narkomāni. Acis pierē jātur vienmēr. Nu okei, pievienošos pārējiem bradātājiem. Tā drošāk. Vienatnē bradāt ir bīstami, tur nevar nepiekrist. Objekts pārsteidz ar plašumu. Sanāca novazāties līdz kādiem pulksten sešiem vakarā, tik liela ir šī fabrika, he! Vislabāk labaara atmiņā iespiedās epizode: Polis pieiet pie kāda acīmredzami cenzēta objekta. Pārlienam pāri žogam (pārbaudīt taču drīkst finiera plāksnes logos) un mēģinām saprast, cik cieši plāksnes piesistas. Viena plāksne neskan kā citas. Aha, nav pienaglota, bet tikai pielikta. Polis ar elkoni pasit pa plāksni un tā ar skaļu būkšķi nokrīt ēkas iekšienē, saceļot milzīgu atbalsi un troksni. es: - that was not neccesary, you know? There's a guard sitting around corner. polis: - chill out. This is Poland! Happens every day. hehe, Polijā visiem viss vienalga. :D Ielīdu iekšā bet tomēr bija neomulīga sajūta, ka parādīsies sargs un dzīs projām. Varbūt nākamreiz...       Kā labārs gandrīz nokavēja autobusu uz Rīgu Labārs, kā jau labārs mēdz laiku izmantot lietderīgi. Pēc URSUS apskates un garākās grafiti sienas apskates citā pilsētas malā līdz autobusam tik un tā bija palikušas trīs stundas. Ko nu? Līst lietus, vazāties apkārt vairs ne griba, ne spēks, ne jēga. O! Jāiet uz Nowy Swiat 26 iedzert un tīt atpakaļ filmu, atceroties superīgi pavadīto laiku Varšavā. Ātri vien esmu pie kioskveidīgajiem bāriem. Ieeju kādā roka bārā un pasūtu kokteili un satusēju ar divām meitenēm, kuru matu krāsa izcēlās kā luksefors pelēkā dienā. Kaut kādas hipsterienes, bet smaidīgas un jautras. Laiks paiet gaismas ātrumā. Jūtu, ka drīz jādodas prom. Rodas doma nobildēties ar krāsainajām būtnēm un še ku reku - kāda meitene ieraugot uzstādīto fotoaparātu uz galda, pievienojas kadram. To ierauga arī citi bāra apmeklētāji un radās ļoti priecīga bilde :) Re, kā :) Paskatos pulkstenī - 23:00. Līdz autobusam palikušas 20 minūtes. Lai nokļūtu līdz autobusam, jāaiziet līdz centrālstacijai un jābrauc 2 pieturas tālāk uz citu staciju, kur ir autoosta (jā, tik liela ir Varšava, ka viss nav kompakti sagrūsts vienā vietā). Aizskrienu uz staciju, sirds dauzās vienlaikus ar sekundēm. Saprotu, ka šī situācija ir traģikomiska - varu palikt Varšavā un gaidīt nākamo autobusu sešos rītā. Nu nēēēē, tikai ne to! labaars ielec vilcienā Varšava - Ščecina. Divas garākās minūtes mūžā. 23:15...Rodas sajūta, ka esmu jau nokavējusi un balle beigta. Skatos ārā pa logu un nomurminu "Ja pierdole..." ("fak" poļu valodā) Vilciena durvis atveras un izskrienu no tām kā ķerta autoostas virzienā. Kļūda numur viens - iepriekš nepārbaudīt, kur tieši ir autobusu peroni. Tādus vienkārši neredzu, lai gan kartē autoosta atzīmēta tieši dzelzceļa stacijā. Redzu tuneli...gaisma tuneļa galā, parādies! Neparādījās. 23:20. Skatos apkārt - viss tumšs. Kaut kur augstāk dzirdu autobusa rūkšanu. Ahā, pa kaut kādām trepēm jātiek augšā. Voila - skatam paveras autobusu parks. Redzu vienu Simple express busu. "kautnubūtumanskautnubūtumanskautnubūtum Uz tā redzams tikai uzraksts Berlin - Poznan - Warsaw... Fak. Bet dīvaini, autobusā sēž cilvēki. Pajautāju šoferim "Excuse me, is this bus going to Vilnius?" "No." Mans prāts top ass kā nazis. Nu sasodīts, kas par huiņu? Kaut kas nav lāgā. Apeju pusloku riņķī autobusu parkam. Dzeltenais buss vēl joprojām stāv. 23:25 aizeju atpakaļ uz busu un jautāju diezgan nokaitināta: "Excuse me, is this bus going to Lithuania?" "NO". Esmu izbesījusies, feispalmoju un mēģinu pēdējo reizi: "NA ĻITVA?" "Da, da, da! Gdģe tvoj pasport?" ........āāāā, bļīn, nu kā neiedomājos, ka tas šoferis vispār nerubī angliski un runā tikai krieviski! :D Izrādās buss tik tiešām bija manējais un viss beidzās super-laimīgi. Happy end! Mācība labaaram - nekad neiet tusēties pirms autobusa atpakaļ uz Rīgu. :) Taču šī situācija labaaram dikti patika, jo Varšava jau ir tāda pilsēta, kas nelaiž vaļā un ierauj piedzīvojumos līdz pēdējam :)   |
| Wednesday, March 20th, 2013 | |
| 8:59 am | hammer,no,Varniuku time! [ievads] ( ... tālāk ... ) *** "Čau kaķi, sildies saulē?" "mrrr!" "lol, es arī!"  *** ( ... tālāk ... )   Muzejā tika demonstrētas arī filmiņas par padomju laika pilsētas celtniecību - uz plikiem smilšu pauguriem spocīgi gulst paneļu piecstāvenes, kadros smaidīgi darbaļaudis nes mājup piena burķeles no bodas (bet varbūt šņabi, tāpēc smaida?!). Muzeja augšējā stāvā skanēja industriālā mūzika. Ā nē, tā bija filmiņa par papīra ražošanu un tika rādīts milzīgs metālzagļu sapnis, kas presē papīru.. Muzejā bij vēl bija šis tas interesants, piemēram, padomju laiku dzīvokļa iekārtojuma imitācija. Likās mazliet smieklīgi, jo atgādināja objektus. *** Tā nu labārs devās vecpilsētas virzienā, kurā bij aizdomīgi daudz baznīcas. Laiciņš, maigi sakot, bija nepieklājīgi skaists. Ledus iešana, ayyyeeeeeee! (bet ja godīgi, labaaraprāt, tas ledus izskatījās pēc peldošām, baltām krevelēm vai puņķiem,hm-hm!)  ( ... tālāk ... )  ( ... tālāk ... ) |
| Thursday, February 7th, 2013 | |
| 11:50 pm | migla, blje. Te ir sodienas absoluuti neslaveni slavenaa migla.  un  Ko labaars gribeeja pateikt? Jaa, labaars gribeeja pateikt to, ka nevajag buut lazy-ass un vajag iepeldeet miglaa, kaa vien iespeejams. Labaars arii rekomendee agrus riitus. Proti kad aciis miega gruzhi ir vairaak nekaa saals pie makaroniem... tad laiks ir skaistumskaists.... |
| Thursday, January 24th, 2013 | |
| 3:32 am | Kutse, Tartu, bez bļeģ Labārs ir sekmīgi nokārtojis eksāmenus un...ko nu? Ir ziema, bradāt īsti nav vēlme. Vismaz Rīgā nē. Aber citur...Ir tāda lapa, panoramio.com, kur vari bakstīt karti pēc sirds patikas un skatīties tik ilgi,ka nemani, kā aiz loga noriet saule vai uzaust rīts. Taču...ha, ha! Labāram nemaz īsti nav interneta un to vairs darīt nevar. Nu neko, brauks kaut kur uz dullo! Aši atminoties,tuvākās lielās kaimiņpilsētas ir tikai kādas divas vai trīs..Tartu, Šauļi, Paņeveža. Izvēlējos Tartu un nopirku buržuju klases autobusu biļetes. Līdz ko e-pastā iekrita apstiprinājums, ka biļete ir nopirkta...pazuda internets."Lieliski!", tad jau nāksies vadīties pēc parastas kartes. Maršruts?Pffft!Mērķis? Pfft!Tur, kur acis redz ko labu, tur arī jāiet.Atcerējos vēl, ka Tartu mīt kāds bradātājs, kura flickr.com vietnē saliktās bildītes ne reizi vien manī radījušas vienlaikus gan sajūsmu, gan skaudību, gan mehānisku "kur,bļe,tas ir?!" interesi. Eh, cik var mainīties ar vēstulēm, takš jābradā dzīvē. "Bradājam?" "Bradājam!Un ejam ēst kūkas" He, he, cik vienkārši.Bet koa? Kādas kūkas? Bradātājs bradātājam piedāvā ēst kūkas? Kopš kuriem laikiem? Vai tas ir kāds joks? - - -  Sagatavošanās. Vispār jau šī bilde izsaka visu, ne? Ceļš līdz Tartu bija tik ilgs, ka paspēju izlasīt ceturto daļu no grāmatas "Kāpēc Nīče raudāja" to piebeidzot. Ak vai, nevajadzēja. Ierados Tartu ar visnotaļ skābu ģīmi, bet skābais ģīmis izzuda uzreiz, līdz ko izkāpu no autobusa. Vatafak! Pilsētas pašā centrā ir balts kosmosa kuģis, lolololol. Nu labi, modernā arhitektūra, bet labāram tas būs un paliks kosmosa kuģis. Attapos, ka pašai nemaz nav Tartu kartes. Kā lai zina, kuras pilsētas daļas varētu būt interesantas? Kur varētu būt līķu nobēdzinātavas? Kur varētu vakarā padzert alu? Dodos iekšā kioskā, nopērku karti (protams, vilcinoties, jo 4,5 eiro par karti šķiet par dārgu). Mēģinu apklusināt žīdu sevī un nopērku karti. Sapratu, ka drīzāk ieskriešu stabā vai manu mugursomu paspēs izrakņāt urlas reizes desmit, kamēr izdomāšu, kurā virzienā kustēties. Meh! Iemetu karti somā un dodos interesantumu virzienā. O jā, kosmosa kuģis, protams, tiek aplūkots pirmais. Nesmuka mājiņa. Vēlāk uzzinu, ka kosmosa kuģis esot kā izrauta kopijiņa no kādas Salvadora Dalī gleznas. Interesanti.( ... tālāk ... ) Current Mood:  nostalgicCurrent Music: Angstrom institute - substance |
| Friday, January 11th, 2013 | |
| 11:29 am | Ceļojuma aprakstos mēdz salikt baigi iespaidīgās lietas...bet man nebūs, khe....Nu tādas figņas, no kurām elpa aizcirstos un acis pieliptu bildēm tā,ka acu zīlītes ieplešas... Taču labaars vismaz mēģinās aprakstīt savu necilo couchsurfing.com tīmekļa vietnes izmēģinājumu ;D Tātad. Viss sākās ar to, ka kaimiņiene atgādināja, ka eksistē figņa ar nosaukumu couchsurfing.com (rupji sakot, ceļojot vari pie jebkura tajā lapā reģistrētā cilvēka aizbraukt, nakšņot un pierīties par velti). Atminējos, ka viens paziņa, ar ko bradāju, arī sen atpakaļ bija ieminējies par šo burvīgo opciju un nospriedu, ka pamēģināt vajag! Izmēģināju arī. Uzcepu profilu un četru, piecu dienu laikā nogatavojās ceļojums uz Liepāju. Rīgā, mucā augušajiem, tas ir medusmaizes cienīgs pasākums,saprotiet. Caur draugiem.lv meklēju ērtāku transportu (nekratīsies autobusā trīsarpus stundas, hm, ja var ar mašīnu gludi aizripot bišķiņ ātrāk!). Atsaucās smaidīgs matainais, kas mašīnā pa ceļam klausījās ņūmetāla (nu-metal) diskus. Atceros savus 12-13 gadus. Jēij! Nostalģija! Caur stiklu redzamas sniegotas egļu galotnes un tāļumā kolchozi. Liepājā tā kā būtu laimīgi nokļuvušas. Es un ceļabiedrene (kurai zili mati un patīk pīpēt vairāk nekā metalurga skurstenim kūpēt) uzreiz priecājāmies par industriālo pornogrāfiju - visādi skurstenīši, fabriku korpusi. Pirmais plāna punkts, laikam, bija Liepājas Metalurgs. Plāns - paošņāties gar uzņēmuma sētu un kad metas krēsla, iet uz muzeju. :) Tā nu masīvos korpusus no pelēkajām sētām lāgā skatīt neizdevās, diemžēl.
Nosmulēju savu sarkano mēteli, lūkojoties pār sētu..Bet vai tad bradātājs būs bradātājs, ja nenosmulēsies, meklējot objektus?
Nu ko lai saka, prikolīga ēdnīca!
Pie ostmalas bija omulīgi, sāka lidināties kaijas un negribējās īsti nekādu socializēšanos, alus dzeršanu un tamlīdzīgu sviestu. Gribējās vienkārši pabaudīt skatu, kā divi makšķernieki cer izzvejot smagajiem metāliem bagātas zivtiņas...pagrauzt Snikerīti un iestrēgt šajā brīdī.
Tad nu pēc velns sazin cik karstvīniem un ruma un kolas devāmies uz Karostu, vietu, kur mitinājās pajumtes sniedzēja. Tā taču Liepājas Maskačka! Jo trakāk, jo labāk. Ehh, izrādījās, ka šamā dzīvo tieši tāda paša projekta mājiņā kā es, nevis tipiskā Karostas stila gaišzilā blokmājā. Viņai dzīvoklītī bija divi gigantiski suņi par kuriem likās "šamie draudzēsies, bet naktī noēdīs seju". Dobermanis un kaut kāds...emm...nepazīstu dzīvniekus, aizmirsu kas ir otrs. Ļoti draudzīgi suņi, ja kas. Noteikti piegrūdīs savu purniņu klāt tad, kad rokā būs tējas krūze, kā rezultātā tēja lido pa gaisu >.< Taču suņuki vismaz tiek sabužināti un samīļoti :)
No rīta papļāpājām un atvadījāmies. Tiešām prieks, ka CH.com izvēlējos nakšņot pie meičas, kas no mākslas skolas un aptuveni manā vecumā (lai gan tur cik paskatījos, nūģi nemēdz reģistrēties...) :) Jamā pastāstīja vēl mazlietiņ par Karaostu. Smieklīgi, kad no rīta tika atskaņota dziesma "Tā daļa Rīgas" ( atrodoties Karostā ,trololo!)
Pa nakti bija sasnidzis sniedziņš un mola tālākais gals bija tērpies draudīgā baltā mākonī - diez, ko tas nozīmēja? Anyways, tur bija tīkams, audiāls prieks. Pati nogāju tikai līdz knapi pusei, kur izbeidzas lielie činčiki gar malām. Ceļabiedre gan devās tālāk, uz mistiskā baltā mākoņa pusi. Taču drīz vien atgriezās un kāpu zonā uzzināju, ka vējš pieņēmies spēkā un viļņu šļakatas brāžas jau līdz mola vidum, sauss līdz galam neaizietu. Ziemā saslapināties nebūtu feini,mhm. Vēl mazlietiņ paņirdzām par automašīnu pie Ziemeļu mola. Sēdēt mašīnā un skatīties uz jūru? Kas tā par romantiku? WTF? Vēders sāk nepielūdzami rūkt pēc siltas kafijas vai ēdiena. Tipinam caur Karostu cerībā, ka tur būs kāda bomžcore edition ēdnīca. Nebija. Eh. Toties ieraudzījām krāmu tirgu čierīša stilā. Man jau nu lielie prieki! Nofočēju arī, te no dinozauru laikmeta kioska izveļas tantūzis un saka, ka te esot privātīpašums un bildēt nedrīkst. Publiskā telpā? Tirgū? SRSLY? :D
un jā. Uz Karaostu plūst tūristu miljoni. Priecājas. Ir jau feina vieta. Ziemā tas ir kaut kas savādāks. Alejas piesnigušas...zari liecas no sniega un viss ietinas klusumā. Skaisti. Bet nu tūristu simti un tūkstoši, kas tur izveļas cauri mēneša laikā tikai retais citē Andras Manfeldes Karostā tapušo dzeju...to ir grūti aprakstīt, rādas sajūtas pārņem, kad tu redzi to, ko reiz esi lasījusi un iztēlojusies dzejolī.Kaut visiem Rīgas rajoniem būtu sava Andra Manfelde, kuras dzeju tik smeķīgi ietekmē vide! Te nu ir tie dzejoļi, Karosta edition, bļe! http://www.satori.lv/raksts/4828/Starp_m
Tipiski. Ejot caur to rajončiku rodas tāda sajūta, ka pirmajos stāvos ir totāls bomžatņiks un hierarhija virzās no pirmā stāva uz augšu...
Tālumā ieraugam deviņstāvenes...tās šķiet gaismas gadu attālumā. Gribas ēst!!! Pa ceļam ieejam drausmīga paskata amatniecības skolā. Kartē laikam atzīmēta kā 84.arodvidusskola. Hm, horror, ne skola. Vismaz uz īsu brīdi apsildam degunus. Ēdnīca tur laikam nebija, uzraksts "MĀCĪBU ĒDNĪCA" satrieca mūsu cerības paņammāt siltu ēdienu. Dodamies garām fabrikai Lauma. He he hē, pa to ielu taču esmu braukusi garām reizes divas noteikti. Sen. Starp citu, smukas vešiņas tur ražo. :) Nonākam Ziemeļu priekšpilsētā. Tur, kur deviņstāvenes. Atpestī? Tev liekas, ka esi nokļuvis Pļavniekos, Vecmīlgrāvī un Zasulaukā vienlaicīgi, šausmas! Visur urāli un vecas krievu babkas. Nu ja jau esam pie deviņstāvenēm, tad jau jāmēģina tikt iekšā. Tiekam iekšā divās izcili bomzīga paskata ēkās (kurās pat nebija domofoni), taču augšā apsaimniekotāji bija gan pacentušies uzlikt vārtus ar atslēgām. Nu ja nespīd, tad nespīd! Bet lai laiks nebūtu lieki iztērēts, iedarbinu ZOOMH1 un ierakstu lifta dark ambient skaņas. 40 sekundes tīkama ieraksta, kuru noklausoties vēl tagad skrien skudriņas. Ā jā un te ir FAIL moments...no 9.stāva braucot uz pirmo lifts atver durvis, bet tur viss tumšs kā peklē. Sabijāmies, likās, esam kaut kādā līķu nobēdzinātavas pagrabā nobraukušas. Bet pasperot soli uz priekšu piķa melnajā tumsā ieslēdzās gaismiņa un izrādās, viss kārtībā, bijām 1.stāvā pie izejas. Nonākot stacijā (svētīgi!!!) pierijāmies. Frī kartupeļi izskatās izvārtīti aizdomīgi daudz Vegetā...pa virsu, protams, daudz kečupa un majonēzes. Silta paika! Tikai paēdot sapratu, ka esmu nenormāli nosalusi un uznāk baigais plīsiens. Likās, ka sildoties ilgāk aizmigšu uz ēdnīcas galda. Saņēmušas pēdējos spēkus, dodamies vienā no mērķa punktiem - nočekot Linoleja rūpnīcu. Sacīts, darīts. Nokļuvušas pie skaistās fabrikas vārtiem dzirdam dīvainas skaņas...Saskatāmies, it kā nekas nav. Paskatos augšā - trešajā stāvā izliecies onka ar metāla stieni rokā...Sviedīs lejā? Noburs? Diriģēs? Meh. Objekts nebūs, tas nu ir skaidrs. Tādi tipāži pamestās fabrikās nav diez ko patīkami..(hmm, tas bija ļoti retorisks teikums)
Tipinam gar kapsētu atpakaļ uz pilsētu. Kamēr Statoilā ceļabiedre taisīja sev kafiju, gar acīm "sāka staigāt bilde". Pamatīgi. He, noģībšu?Temperatūra?Miegs? Saņemu spēkus un izlemjam, ka pietiks. Iespaidi sakrājās tik daudz, spilgi un dažādi, ka negribējās, lai tie izgaist tik ātri kā noķerta sniegpārsla uz mēles... Pa ceļam uz autoostu sākas brīnumi. Brauc ciet šīberis, smejos pilnā kaklā, sāk aiziet sarunas pilnīgā bezpreģelā. Patīkams nogurums! Sabiedrisko transportu izmantojām tikai vienu reizi, dodoties uz nakts mājām...viss pārējais - tipu tapu ar kājiņām. Tramvajā pabraukt nesanāca (maksāt 0,40 santīmus? Pff?) un secināju, ka turienes tramvaju depo ir nesmukāks nekā Rīgas tramvaju migas. Braucieni turpināsies, par to labaars ir pārliecināta :)) !
Current Music: wild nothing - gemini |
| Sunday, December 16th, 2012 | |
| 10:04 am | Lai siltāk2 Nesen pabiju vienā jaukā tējnīcā "Kama" (Vecrīgā,Jēkaba 26/28), plusi un mīnusi. + tējas dzeršanas "ceremonija" (kas visādiem jēlnadžiem, tādiem kā man, vairāk vai mazāk izvēršas par "lol, man no tās bļodas izšļakstījās" + tur ir relatīvi reti sastopamā Lapsang souchung tēja, kas ir retums. Grāmatu mīļiem varētu patikt, jo smaržo pēc apdzedzināta papīra un garšo...tas lai paliek noslēpums. + neskan vemjamā mūzika + daudz spilveni un mīkstie padirseņi, ērti + tējnīcā ir dažas spēles,hali gali un kaut kas šahveidīgs.Ūdenspīpe arī, bet cik maksā tādas lietošana, nepainteresējos. - pie atsevišķi nodalāmās telpas blakus ir novietots dators un no tā spīd zila gaismiņa. Vienlaikus sveces un zila gaismiņa nerullē. - dārgi! Gan tēja, gan uzkožamie (bet tas tā, no studenta acs skatoties) - vienādi jocīgie tējas dzeršanas trauciņi (smart-asses gan jau ka zina, kā tos sauc), tāpēc var būt misanderstendings, ja kāds pievācis tavu tēju vai ja tev negribās dzert tēju no tā paša trauciņa, no kura nule padzēries cilvēks, kurš ik pa laikam klepo plaušas. P.S. Studentu kabatai pieejamas līdzīgas paralēlas atrodamas kafejnīcā Taka. Pietiekami liela tējas kanna un smukas krūzītes pa Ls 1,50, dafiga mīksto spilvenu, var kurināt sveces atmosfērai. Bet turienes mīnuss - dafiga hipsteri, slēdzas ārā elektrība ik pa laikam (tas laikam stilīgi?). P.P.S. labaars interesēs ir labi un lēti. Turpinājumā kaut kad taps raksts par aliem un priekšpilsētu "gaismas pilīm". :) Biwžuki - - - Tā izskatās tējas dzeramie trauki. Baigā miskaste.  & Atmosfērai smuka lampa no sērijas "eu, tas spīd, eu labais, jāpiekar pie griestiem"  Current Music: Sombre Consern - relative rhythms |
| 9:47 am | Lai siltāk Sasildīta ābolu sula + rums + sagriezti āboli + kanēlis = silts padzēriens, ar kuru sasildīties :) Bilde nav, dzēriens izdzerts. |
| 8:20 am | follow the black cat (viltīgi trafareti)  Daudzi cilvēki ir māņticīgi, jo vecāki/vecvecāki iebaidījuši bērnībā, ka saplīsuši spoguļi nes tik nelaimes, cik lausku un tamlīdzīgas blēņas. Pāri ceļam skrienošs melns kaķis būtu vēl mazāks ļaunums (kā nekā dzīvnieks/dzīvnieks=kaut kas mīļš...ļauni kaķīši ir tikai sadzīviska "atkal tas kaķis kaut kur piemīza/piedirsa/apgāza" parādība)... Rudenī lekciju starpbrīžos mēdzu aiztipināt uz netālu esošo lielveikalu pēc gardumiem. Atpakaļceļā paejot garām šim trafaretam pārdesmit soļus uz priekšu apstājos tā, kā tipiskās izsekošanas filmu ainās, domājot: ["paga, paga!"] (caur smadzenēm izskrien, kā citi mēdz teikt, "miljons faili") Uz mirkli iestājās dolby digital režīms. Regulāri uzturoties Maskavas foršstatē ir izstrādājies medžik power - čigānus, kas atrodas pārdesmit metru attālumā var saost pa gabalu,tāpēc ļoti laicīgi ir iespējams izvēlēties nekaitīgu maršrutu tālākejot. Bet tā nudien ir jocīga sajūta, ja zini, ka kaut kur netālu nepārvietojas ne čigāns, ne bomārs, ne veca tante, ne kāds cits students, kas somā sastūķējis bulkas. ["Mkey, jāskatās un jāpaiet daži soļi atpakaļ, tas noteikti ir kaut kas neredzēts".] Un tad es ieraudzīju melno kleksi uz sienas. Vispār jau vilšanās, ka tas nebija slepkava ar cirvi gaišā dienas laikā, bet gan diezgan asprātīgs trafarets ar melnu kaķi un uzrakstu follow the black cat. Pasmaidīju un devos tālāk. Aptuveni dažas nedēļas vēlāk notika tieši tas pats scenārijs, ejot garām tam trafaretam. Labākais tas, ka par tā trafareta eksistenci biju jau aizmirsusi - atkal pārņēma sajūta, ka kāds izseko. Vai skatās. Trešo reizi ejot pa to ielu laicīgi iedomājos:["stulbais kaķi, pat neceri, šoreiz nebūs!No cementa neizlīdīsi!"] Lepni aizeju garām tam trafaretam, pārdesmit soļi, tieku gandrīz līdz Lomonosova ielai un...pēkšņi apstājos. Nē, šoreiz vairs nebija izsekošanas sajūta, bet vienkārši tāda sajūta, ka esi aizmirsis kaut ko svarīgu, bet tikai nezini ko un stāvēju ietves vidū tā, it kā pēkšņi būtu izgudrojusi kaut ko afigenna svarīgu. Bet galvā bija tikai ["tu man jau apniki, tu, stulbais melnais kaķis"]. Bet tad kaut kā saslēdzās, ka ir kaut kādi objekti pilsētvidē (nē, ne bradājami objekti, bet tīri ikoniskas celtnes, koki vai vienalga kas), kuriem braucot vai ejot garām šad tad spēji uzmet aci vai vismaz jūti, ka tie ir. Piemēram, Rušonu ielas trolejbusu pagriezienā kādreiz bija siltumcentrāle ar trīs milzīgiem, spīdīgiem bleķa skursteņiem. Skursteņi sen demontēti, bet braucot garām vēl joprojām automātiski paskatos debesīs tieši tur, kur vajadzēja būt skursteņu trīnīšiem. Vai kad neskatos, šķiet, ka skursteņi ir tieši turpat un skursteņu atspīdums atskaņo ķengaraga murdoņu un Daugavmalas pīles. Un tikko radās asociācija par veciem opjiem, kuri are like, "lololol, eku šitais koks ir tieši turpat kur manā jaunībā" un koks ar grumpy cat sesijas izteiksmi saka "ko tu neteiksi". Current Music: Sombre Consern - the journey |
| Tuesday, October 9th, 2012 | |
| 5:41 pm | Kafejnīca-veikals pasaules malā. Ir tāds diezgan savrups Rīgas nostūris, kas atrodas otrpus Krasta rajonam. Starp Staļina laika divstāvu mājām un pāris desmitgades jaunākām deviņu stāvu mājām atrodas veikals-kafejnīca, kurā ieejot rodas sajūta, ka esi nonācis atpakaļ deviņdesmitajos gados. Kruta, jābrien tik iekšā!  - - - Veikala skatlogs vien liekas izcili bēdīgs - tajā laiskojas noplukusi rotaļu lauva bez acīm, bērnu drēbītes un spīguļainas augstpapēžu kurpes. Liekas - tas viss tur sabāzts "na haļavu", nedomājot par kopainu, kamēr citviet izliktas drēbes, kuras vismaz pirms gada tika uzskatītas par stilīgām. Galvā gribot negribot sāk skanēt Massive attack dziesma "Unfinished sympathy", jo dziesmas klipiņā kā reiz bija visādi humpalu skatlogi.   Pie veikala ieejas haotiski salīmēti uzraksti vēsta "1kg makaroni", "ziedi","pārtika","stikla tara","kafija","dzīvais alus". Daļa uzrakstu rakstīti ar marķierīti, daži - rūpīgi salīmēti jau no sazin cik seniem laikiem.  Iekšā mazliet apstulbstu - esmu iegājusi dzertuvē, veikalā vai humpalās? Pa labi no manis ērti iekārtojušies, sēd divi penži un dzer alu, aiz letes uz mani glūn sakaltusi milzu vobla (tās kaltētās zivis šķiet visas vienādas), bet pa kreisi - galdi plīst pušu no ķirbjiem, kāpostiņiem, bulciņām, mazliet nostāk atrodas humpalu jūra. Fonā skan Eiropas hītu radio. Žēl, pilnīgai noskaņai derētu kasešu maģis ar Ace of base vai ko tamlīdzīgu. Sāku ar humpalu apskati - drēbītes kvalitātes ziņā īsti nelikās sašķirotas, cenas likās OK - no pārdesmit santīmiem līdz pāris latiem. Cenas salīmētas ļoti akurāti, ar birkām. Nākas lavierēt starp kastēm ar šallēm, rotaļlietām, apakšveļu un kurpēm. Meklēju vilnas cimdus, jo oktobra vējš vairs nav nekāds siltais. Cimdus nekur nemanu, pajautāju pārdevējai, šī saka, ka vajag parakāties.  Parakājos un neatradu. Nu labs ir, ja nav cimdu, tad vismaz sasildīšos, iedzerot īpašā piedāvājuma kafiju. Kafija plus bulka - sešdesmit santīmi. Liekas mazliet par sālītu priekš tāda ūķa, bet rokas nosalušas un drebulis krata. - Man, lūdzu, balto kafiju un bulciņu. - Kafija būs ar biezumiem, tas nekas? Automāts nestrādā. Cik jums karotītes cukura? - Divas. Un kādas bulciņas jums te ir? - Palikusi tikai viena. (paceļ no galda pārtikas plēvē ietītu bulciņu) - Kas tur par ievārījumu iekšā? - Nezinu, tās ir vakardienas. (noliek bulciņu atpakaļ uz galda) - Labi, dodiet austiņu. Pēc brīža veikalniece dodas taisīt kafiju. Murrā elektriskā tējkanna. Zaibis, home made kafija! - Jums karotīti vajadzēs? - Vajadzēs. Uz letes tiek nolikta kartona kafijas krūze, kafijas krējums un bulciņa. Kruti, jāiet sameklēt vieta, kur piesēst. Dzertuves stūrī krutākā vieta - padomju laiku lete ap kolonnu (ĀĀĀĀ, kur vēl tādas vispār ir? Turklāt, noķellētas lillā!) ir aizņemta, tāpēc dodos piesēst pie koka galda. Ap galdu četri krēsli, visi atšķirīgi, hehe. Piesēžu un saprotu, ka kaut kas trūkst. Nuja, salvetes un šķīvītis bulciņai. Tās bulciņas laikam vairāk domātas līdzi ņemšanai, ja jau tā.   Pa kreisi no manis ir galdiņš, uz kura mētājas pāris duči padomju laiku zinātniskās fantastikas grāmatas un romāni. Ooo-ho! Tur vienīgi mazliet neiederas svaiga paskata žurnāls "Leģendas" un atšķirts krustvārdu mīklu žurnāls ar pildspalvu. Šķiet interesanti, ka mūsdienās padomju laiku literatūru saliek kafejnīcu plauktos stilīguma pēc, bet šeit...šeit tas vienkārši ir naturāli un nesamāksloti skumji. Saausos. Penži pa labi cītīgi diskutē par naudu. - Var, es no tevis aizņemšos naudu? - Cik? - Trīsdesmit piecus santīmus. - Trīsdesmit pieci santīmi nav nauda, tās tak ir kapeikas! Tālāk saruna aiziet par suņiem. Īsti nesaprotu krievu valodu, tāpēc saausos citā virzienā - veikalniece staigā šurpu turpu, kārto plauktus un sakārto puķes, kas stāv vāzēs pie ieejas. Āber protams, ka neļķes. Rajonam pieskaņotas puķes :) Graužu savu austiņu un dzeru kafiju. Skatiens pielīp pie kaktusa, kuram burtiski pielipis rotaļu mērkaķis. Funny! Skatiens aizslīd līdz puķu podam. Aiz poda noslēptas spēļu kārtis tieši tik daudz, lai tās nedurtos acīs. Nospriežu, ka nedēļas nogalēs dzērājiem te ir kāda jautrība. Lai nu tā būtu! Nograužu savu austiņu (kas gan jau oriģināli pirkta turpat blakus esošajā Maximā ap plkst 22:00, kad bulciņas tur maksā 6 santīmi gabalā, hm) , uz galda paliek daudz drupaču. Saberu tās plaukstā un iemetu miskastē. Labi, ka par to vismaz padomāts. Penši, pieveikuši savus aliņus, sirsnīgi atvadās viens no otra. Viens no tiem aizejot vēl papļāpā ar pārdevēju. Vietējais, tātad.  Zaglīgi izvelku no somas fotoaparātu. Cik zināms, veikalos fotografēt nedrīkstot. Taču tā kā mani, pārdevēju un videonovērošanas kameru atdala plaukti, bildēju tik nost. (uz viena no plauktiem stāv globuss, starp citu. Atcerējos jociņu "Maksāsiet skaidrā vai ar karti? Nē, zin, pālī un ar globusu!"). Pēc kāda laiciņa uz mēles jūtu kafijas biezumus. Kafija kā jau kafija, neiešu prasīt, kas par brendu, visas šķiet vienādas. Ātri nobildēju skatu sev apkārt un dodos atdot tējkaroti. - Kafija nebija par stipru? - Bija okei, galvenais, ka sasildījos. - Jūs cimdiņus sev atradāt? Gribējāt ādas? - Nē, neatradu. Meklēju vilnas. Sasmaidamies, dodos ārā. Te noteikti ir jāatgriežas! Atveru lietussargu, nofotografēju fasādi un dodos uz turpat blakus esošp Maximu. Paķeru divus alus, sagatavoju pasi(izskatos pēc forever 14, lai gan pēc pāris mēnešiem paliks 20, sasodīts!). Kasiere smaida un saka "Es jūs atceros". Hmm,lai nu tā būtu. Ejot ārā atminējos, ka pēc izcili garas darba dienas biju ieskrējusi tajā pašā Maximā pēc alus pirms pāris mēnešiem. Kasierēm nudien laba atmiņa. Mājupceļā redzēju slājam džekīčanu, kam uz zili-dzeltena lietussarga bija uzdrukāti Rafaēla eņģelīši. Lietus laikā vazājas apkārt ne mazums dīvaiņu, hm. Current Music: Max Melvin - Slowburn |
