Daudzi cilvēki ir māņticīgi, jo vecāki/vecvecāki iebaidījuši bērnībā, ka saplīsuši spoguļi nes tik nelaimes, cik lausku un tamlīdzīgas blēņas. Pāri ceļam skrienošs melns kaķis būtu vēl mazāks ļaunums (kā nekā dzīvnieks/dzīvnieks=kaut kas mīļš...ļauni kaķīši ir tikai sadzīviska "atkal tas kaķis kaut kur piemīza/piedirsa/apgāza" parādība)...
Rudenī lekciju starpbrīžos mēdzu aiztipināt uz netālu esošo lielveikalu pēc gardumiem. Atpakaļceļā paejot garām šim trafaretam pārdesmit soļus uz priekšu apstājos tā, kā tipiskās izsekošanas filmu ainās, domājot: ["paga, paga!"] (caur smadzenēm izskrien, kā citi mēdz teikt, "miljons faili") Uz mirkli iestājās dolby digital režīms. Regulāri uzturoties Maskavas foršstatē ir izstrādājies medžik power - čigānus, kas atrodas pārdesmit metru attālumā var saost pa gabalu,tāpēc ļoti laicīgi ir iespējams izvēlēties nekaitīgu maršrutu tālākejot. Bet tā nudien ir jocīga sajūta, ja zini, ka kaut kur netālu nepārvietojas ne čigāns, ne bomārs, ne veca tante, ne kāds cits students, kas somā sastūķējis bulkas. ["Mkey, jāskatās un jāpaiet daži soļi atpakaļ, tas noteikti ir kaut kas neredzēts".] Un tad es ieraudzīju melno kleksi uz sienas. Vispār jau vilšanās, ka tas nebija slepkava ar cirvi gaišā dienas laikā, bet gan diezgan asprātīgs trafarets ar melnu kaķi un uzrakstu follow the black cat. Pasmaidīju un devos tālāk. Aptuveni dažas nedēļas vēlāk notika tieši tas pats scenārijs, ejot garām tam trafaretam. Labākais tas, ka par tā trafareta eksistenci biju jau aizmirsusi - atkal pārņēma sajūta, ka kāds izseko. Vai skatās. Trešo reizi ejot pa to ielu laicīgi iedomājos:["stulbais kaķi, pat neceri, šoreiz nebūs!No cementa neizlīdīsi!"] Lepni aizeju garām tam trafaretam, pārdesmit soļi, tieku gandrīz līdz Lomonosova ielai un...pēkšņi apstājos. Nē, šoreiz vairs nebija izsekošanas sajūta, bet vienkārši tāda sajūta, ka esi aizmirsis kaut ko svarīgu, bet tikai nezini ko un stāvēju ietves vidū tā, it kā pēkšņi būtu izgudrojusi kaut ko afigenna svarīgu. Bet galvā bija tikai ["tu man jau apniki, tu, stulbais melnais kaķis"].

Bet tad kaut kā saslēdzās, ka ir kaut kādi objekti pilsētvidē (nē, ne bradājami objekti, bet tīri ikoniskas celtnes, koki vai vienalga kas), kuriem braucot vai ejot garām šad tad spēji uzmet aci vai vismaz jūti, ka tie ir. Piemēram, Rušonu ielas trolejbusu pagriezienā kādreiz bija siltumcentrāle ar trīs milzīgiem, spīdīgiem bleķa skursteņiem. Skursteņi sen demontēti, bet braucot garām vēl joprojām automātiski paskatos debesīs tieši tur, kur vajadzēja būt skursteņu trīnīšiem. Vai kad neskatos, šķiet, ka skursteņi ir tieši turpat un skursteņu atspīdums atskaņo ķengaraga murdoņu un Daugavmalas pīles. Un tikko radās asociācija par veciem opjiem, kuri are like, "lololol, eku šitais koks ir tieši turpat kur manā jaunībā" un koks ar grumpy cat sesijas izteiksmi saka "ko tu neteiksi".