hammer,no,Varniuku time!
[ievads]
ne reizi savā mūžā nebija garšojis lietuviešu alu, ne spēris kāju lietuviski muldošajā ielejā, ko kartēs dēvē par Vilņu. Pietiekami labs iemesls, lai sakravātu somu un dotos uz turieni par nieka 4euro un atpakaļ par tikpat smieklīgu summu. Mmm-mmm-mmhmmm! Diemžēl ceļabriedene atkrita Rīgā, aizbildinoties, ka divas dienas esot par maz..bet tāpēc jau labaars neatstās savu somu Rīgā uz dīvāna vai tpfu, pasarg dies, dziļi iebāztu skapī.
Pa ceļam labaars lasīja kādu sirdi plosošu grāmatu "Černobiļa.Lūgšana" un tur bija tāda smeķīga rindkopa - "mēs dzērām, nevis lai piedzertos, bet lai parunātu" un "sāku fotografēt, jo pietrūka vārdu"...Pa ceļam vēl iedevu lietuviešu pārītim savu bloķeli, lai tur saraksta visādus brīnumus, ko vērts aplūkot. Pierakstīja fakin 8 lapas!
***
[pirmais iespaids]
Autobuss sāk ripot lejup. Acu priekšā izlien monstrozi debesskrāpji un pats īpatnējākais, lidmašīnas virs debesskrāpjiem lidoja tā, it kā gribētu ietriekties kādā no tiem, tobiš, neierasti zemu. ha! Plainspotting! Apjēdzu kāda geocache nosaukumu pavisam labi. Bija 2 iespējas - sākt pilsētas izpēti to no vecpilsētas vai no "kalniem" pilsētas iekšienē. labaars izvēlējās otro. Ja nu tur, ielejā,vietējie aborigēni nule iebraukušos rauj iekšā baznīcās vai pārtaisa sašļikos?

Lielā, kretīniski lielā kartē[ko plivina vējš,kas attiecīgi, karti padara kretīnisku] bija iepriekš atzīmēti aplīši. Ar visādām pamestām un ne-tik-pamestām vietām. labaars haotiski dodas uz objekta pusi, kam dota kļička Arfa. Arfa no pilsētas viduča neizskatās pēc Arfas, bet gan pēc visparastākās kastīš-stroikas...pieejot pie objekta ir skaidrs, ka stāvu skaits ir pietiekams, lai smēķētājs norautu infarktu. labaars nepīpē, bet vēlas pataupīt enerģiju visai dienai, tāpēc nospriež, ka Arfā jāielien nākošajā dienā.
***
"Čau kaķi, sildies saulē?"
"mrrr!"
"lol, es arī!"

***
Līdz pirmā hosta satikšanās laikam bija atlikušas 2 stundas. Pārāk maz, lai iebristu kādā objektā...ololo, kas tad tas? Kaut kas pamests...kā magnēts dodos uz ēciņas pusi, bet ēciņa, izrādās, labi nocenzēta un blakus - enerģētikas un tehnikas muzejs. O, skan interesanti! labaars devās iekšā muzejā (cena tikai 5LT studentiem). Dodoties pa muzeja telpām labaars ievēroja dīvainību - starp trubām bija ielīdis kāds saldais čalis un pozēja fotogrāfam. Ar saliktām gaismām, reflektoriem un tā tālāk. Saldais uz trubu un industrijas fona? ha ha! Acu priekšā izlīda kaut kas baigi redzēts...Černobiļas AES? Nē, nē, Ignalīnas atomelektrostacijas makets, relatīvi detalizēts makets, kas piesēja labaara acis vismaz uz minūtēm 15...Iedomājos, ja labaars turētu sev mājās tādu "rotaļlietu", spēlētu spēli "atomreaktors kaputt machen" :D



Muzejā tika demonstrētas arī filmiņas par padomju laika pilsētas celtniecību - uz plikiem smilšu pauguriem spocīgi gulst paneļu piecstāvenes, kadros smaidīgi darbaļaudis nes mājup piena burķeles no bodas (bet varbūt šņabi, tāpēc smaida?!). Muzeja augšējā stāvā skanēja industriālā mūzika. Ā nē, tā bija filmiņa par papīra ražošanu un tika rādīts milzīgs metālzagļu sapnis, kas presē papīru.. Muzejā bij vēl bija šis tas interesants, piemēram, padomju laiku dzīvokļa iekārtojuma imitācija. Likās mazliet smieklīgi, jo atgādināja objektus.
***
Tā nu labārs devās vecpilsētas virzienā, kurā bij aizdomīgi daudz baznīcas. Laiciņš, maigi sakot, bija nepieklājīgi skaists. Ledus iešana, ayyyeeeeeee! (bet ja godīgi, labaaraprāt, tas ledus izskatījās pēc peldošām, baltām krevelēm vai puņķiem,hm-hm!)

Pie kādas garlaicīgas mājiņas satieku pirmo hostu. Nu, mājiņa tāda, kas ielikta tūrismu ceļvežos, bet labaaru varētu kaut vai spīdzināt, neatcerētos, kā tā mājiņa izskatās šobrīd, jo vecpilsētas labaaram ir copy-paste :) Hosts numur viens ir kāda ļoti enerģiska čikse. Tik enerģiska, ka braucot ar mašīnu šamā vienlaikus gan stūrēja, gan pīpēja, gan sūtīja īsziņu. Pofigisma talants! labaars iekrampējās drošības jostā... :D
Viļņā ir kaut kāda hipsteru zōna, kuru diemžēl nesanāca izpētīt. Taču hipsteru zonai ir sava konstitūcija vismaz 5 valodās. "Katram ir tiesības turēt kaķi", "Katram ir tiesības nebūt tiesībām", "Katram ir tiesības nosprāgt" utt...me likes!! Hosts meklēja kādu īpašu vietu, ko gribēja man parādīt. Izbraucām mazliet ārup no pilsētas. Kalns. Mhm. Pamaldījāmies, jo kalns tika meklēts bez kartes. Tīri tā neko kalns, no kura ripināt lejā līķus! Saulīte ripot ripo lejā, sestdienas vakara drudzis sāk pārņemt hostu. Ejam pēc alus? Davai.

Kādā necila paskata IKI bodes pagrabstāvā slēpās izlejamā alus veikals. Izvēle bija gana laba. labaars tika apgaismots, ka kviešu alus te tiekot visai labi cienīts. Ieraugu cenrādī arī Varniuku. Jā, tas tak rekomendēts alus, jānogaršo. Paņēmām kviešu alu ar mistiski lielu stipruma procentu (seši procenti ar kaut ko) un Varniuku, kas krāsas ziņā vien izskatījās bezgala apetītlīgs, kā Brengulis.
Iesildījāmies vakaram, skatoties sviestainu filmu un rijot pelmeņus. Hosts diezgan kautrīgi pajautāja, vai es vispār tādus esmu ēdusi...ha ha! Kurš tad nav ēdis pelmeņus!? Kviešu alus garšoja tikpat maigi kā Brūvera kviešu alus, procentus nejutu itin nemaz. Varniuku savukārt garšoja pēc tumšā Užavas un Brenguļa vidusceļa. Bez maz vai ideāls alus! Hosta kaķis līda manā mugursomā, atbrien ciemiņš , radās bardaks un tapa skaidrs, ka brieda iešana uz bāriem. Nu dā. Sestdienas vakars. Fāk! labaars jau bija izsmēlis savus spēkus, bet došanos uz bāriem garām laist netaisījās. Roka bārs Pogo, ayyeeee! Pēc vēl viena Varniuku hosts izskatījās pagalam nogurusi, bet turpinājās visnotaļ interesantas sarunas. he! Vakars godam aizvadīts! Labaars bija kļuvis tik noguris, ka neko daudz no naksnīgās Viļņas neredzēja. Izgaismotie debesskrāpji atgādināja spīdošos fosforizētos stienīšus. Pārāk daudz alus? Varbūt...
***
[diena nr2]
Ak,ak...labaars pamostas ap plkst astoņiem rītā. Mazliet jūtamas paģiras,bet labaars, kā jau labaars, ir rīta putns un par spīti paģirām iziet Viļņas ielās jau agri no rīta lai...kāptu iepriekšējā dienā noskatītā kalnā. Pa ceļam labaars ierauga tik neglītu ēku, ka neviena soviet-style ēka nevarētu sacensties neglītumā. Kas-bļe-tas tāds?! Vertikāla zivs? Vertikālā vobla ?Okei, man šito arhitektūru nesaprast. (pēcāk uzzināju, ka mājiņa esot lietuviešu architektūras brīnums)

Saule spīd griezdamās, paģira piesūcas galvai kā half-life briesmonītis un nelaiž vaļā...kurrrrrrrrrva!bet nē, labaars ņēma un kāpa kalnā, sulīgi lamādamās. Kalni ir domāti, lai tajos kāptu! . Augšā skats pavērās visnotaļ tīkams, nu fui, retoriski skan. Prieks un līksme! Feināk ir uzlīst no-name paugurā nevis centrā-vecpilsētā, kur tūristu vairāk nekā bomži 7.tramvajā...Vispār teju visur ārpus centra pilsēta paveras kā uz delnas. Tā vien gribējās atplīst saulītē, bet nē, visa diena priekšā piedzīvojumiem!

Kādu stundu vai vairāk centos atrast slēpni "concrete dinosaur" pie gigantiskas stroikas. Neizdevās. Nu laaaaaaabi, jāmet miers. Lai gan labaars, kā jau labaars, plinti mest krūmos nemēdz....eh, jāiet sildīties un ēst bulkas Akropolē,tpfu,Nekropolē. Iemaldījos kaut kādā riktīgi ugly dzīvojamā rajonā, kur daudzstāvenēm vaļā durvis. Devenes, kas izskatās anormāli depresīvi. Dažas pat biju redzējusi iekšā bildītēs flickr. Kādās trīs vai četrās ēkās jumta lūkai priekšā atslēgas. Nu fāk! labaars nosolās tikt uz jumta, vienalga kur, bet pabūs uz kāda Viļņas jumta. Atpakaļceļā uz centru tiek iebrists tirgū. Āhhh, rajona pabiras! Eastern-europe-style! Jā, tirgus vienmēr ir vieta kur vari justies kā sabiedrības arheologs...

Tika meklēts krāmu tirgus, bet neatradās. Toties atradās patvertņu ventilācijas, trololo!
Paskatos pulkstenī - ak, ak, jāsteidzas atpakaļ uz pilsētas centru. Bija sarunāta tikšanās ar bradātāju. Pa ceļam uz satikšanās vietu ieraugu vaļēju ventilāciju. Lienamu. Ak, ak! Kāda neraža! Ielīst vai neielīst! Neielīdu. Likās, ka nebūtu solīdi kavēt tikšanos...Sasveicinamies. Mani sagaida būtne ar out-of-space acu skatienu, tik noslēpumainas acis miljons gadu nebiju redzējusi. he! Devāmies brist. Pie pirmā nolūkotā objekta, pamestas baznīcas sagaida FAIL - slēgti vārti un atslēgu jūra. Nu nekas...dodamies līdz pamestai fabriciņai, populārākajam bradāšanas objektam pilsētā. "Vilija", šķiet. Viņa gribēja izveidot shortcut līdz objektam, tāpēc līdām gar stāvu upes krastu, ik pa laikam paslīdot uz pērnajām rudens lapām un ledus. Fun!Fun! Kaut kā izdevās tikt uz asfaltam līdzīga radījuma un he - objekts priekšā! Diezgan liela, pamesta ēciņa. Jauki, jauki...dodamies iekšā no pagalma puses. Vēl pirms došanās iekšā dzirdu balsis no ēkas puses. Ieejot objektā, balsis kļūst skaļākas. Plīstošs stikla troksnis, troksnis uz ledus pagalmā,klaigas krievu valodā. Hm, urāli atnākuši patusēties...Nē,paldies par kūkāk, saskatāmies un dodamies projām. Bradātājčikse saka, ka nemēdz objektos sastapt cilvēkus, bet ja sastop, tad miermīlīgus bomžus vai apsargus. Nu neko, jāiet vien uz Arfu, jo pēc viņas vārdiem "lielākā daļa labo objektu atrodas ārpus pilsētas centra", par ko nevaru nepiekrist, jo Rīgā mēdz būt tieši tāpat. Pa ceļam papļāpājam visādus niekus - izrādās, šī braukšot uz Tallinu gandrīz ap to laiku, kad es. Plus, šamā ir bijusi Ignalinas atomelektrostacijā pa blatu. Labais!
Arfā kāpnes kādreiz neesot bijušas cenzētas. Ak, cenzūra...bet caurums restēs atradās un sākās kāpiens augšā. Skats nereāls. Puslokā gulst smagnējas betona konstrukcijas, kas nav v v kļuvušas par buržuju sapni...Balsis. Objektā nebijām vienas. Ak, pareizi, svētdiena taču!


Ak, ak, prieks un līksme! Vakariņas objektā, saulrieta laikā ^____________^ Laik, apstājies taču! Sāka parādīties krēsla. Atstājām objektu. Iedevu bradātājčiksei savu Viļņas karti. Ololo, viņa savelk aplīšus, ilgi neprātodama. Dažas vietas komentē, izklāstot dažādus faktus. "Te bij žīdu bērnu dārzs, kas nodega...o, re kur na haļavu vazājoties uzraku tuneli" utt. Šiki! Karte ir noklāta uz asfalta un abas esam pārliekušās pār karti, sparīgi žestikulējot. Garāmgājēji atskatījās. Pff, tūristu nav redzējuši, vai...Iela satumst. Atvadījāmies. "I can't owe you a beer but at least i'll give you a hug, thanks a lot!" :)
Iela ietinās tumsā un jūtu, ka esmu nāvīgi nogurusi. Visa diena uz kājām un vēl viena garāka diena priekšā! Aizmigu kā mazs bērns ap plks 21:30 vakarā, lai nākamajā dienā turpinātu pilsētas izpēti no astoņiem rītā.
***
[diena numur trīs]
Atvados no pirmā hosta. Pilsēta ietinusies rīta saules dūmakā...likās, ka rīta saules dūmaku radīja garāmgājēju dvaša..Pieelpotā pilsēta! Krietni vēsāks rīts nekā iepriekšējie. Sapratu, ka beidzot takš jānopērk cimdi.Steigā nebiju tos paņēmusi līdzi. Rokas jau izskatījās kā kokzāģētājai...Nopērku cimdeļus, bet tāpat salst, ak, ak.
Dodos Žirmūnai (random guļamrajons) virzienā un pa ceļam nočekoju kādu deviņstāveni. Interesants devenes,tpfu, bloķenes projekts - kāpņu telpā ir tāds kā kolektīvs balkons aiz atslēgas. Šur tur izžāvēta veļa, šur tur sabāzti krāmi. Stilīgi! Līkumojot pa ieliņām jau tālumā redzu milzīgu stroiku. Ou jēs, jēs! Kā magnēts kustos stroikas virzienā..oobjeeekts! Palūkojos visriņķī - apsarga būdele nav, sēta caura, tautas nav. Ideāls brokastu komplekts!Ātri vien tiku augšā un izbaudīju rīta saulīti, ņammājot brokastis. Skatam pavērās guļamrajons,kas vienubrīd izskatījās pēc izspļautas Imantas. Sirsniņa iepukstējās vien, iztēlojoties, kā tas izskatītos vakara gaismās..aaaaa, aaa, nospriedu, ka otram hostam, čiksei, kas arī bradā, noteikti jāparāda šī vieta.




Jau no pirmā brīža, kad ierados Viļņā, domās maisījās televīzijas torņa apciemošana. Savulaik būts gan Tallinas, gan Rīgas TV torņos, tāpēc nebūtu slikti "pilnam komplektam" apmeklēt arī Viļņas TV torni. Pusi no ceļa līdz TV tornim (kas atradās pavisam citā pilsētas daļā) nogāju kājām. Viļņas nežēlīgā īpatnība - pilsētu necaurvij dzelzceļš, kā arī industriālie objekti ir izvietoti ārpus pilsētas apdzīvotās daļas, tāpēc pa ceļam kaut kur pakāpelēties ir tikpat kā neiespējami, jo nav objektu. Visu laiku kaut kas pietrūka...jā, dzelzceļa skaņas. Viļņa tāpēc likās pusdzīva, bez dunošiem sirdspukstiem. Atlikušo ceļu līdz tornim nobraucu ar trolejbusu. ololo! Tajos vēl joprojām funkcionē soviet-style kompostieri, kas sit biļetē caurumus. Inčīgi, jo vagonos ir arī elektroniskie biļešu lasītāji. Par trolejbusiem vēl varu piebilst, ka vēl dažos atrodas tādi kompostieri , kā relatīvi nesen Rīgā. Televīzijas tornī (kas mazliet atsit NLO) pie kases gribējās kaulēties, jo 21 lits par ieeju likās pārāk dārgi. "Really, no discount for students?" ".....NO." bļe, bļe, bļe! Nu neko, jāiet bradāt pa kalnainajiem mežiem. Mežā putnu, ka biezs. Dzeņi, zvirbuļi un kaut kādi jokaini čivļi. Pavasaris! Atcerējos, ka somā ir alus, bet atturējos no laiskošanās kāda kalna galotnē, jo priekšā vēl bija vakars ar bradājumu. Karoliniškes - rajōns dabas mīļiem un tiem, kuriem nav žēl savas kājas (kāpšana augšā-lejā ik pa laikam).

bezgala noguris, čāpo, čāpo, čāpo. Un acis kāri tver pilsētas ainiņas - viss jauns, neredzēts. labaaram patīk šķirstīt fotogrāfiju žurnālus un albumus, bet totāla laime ir tad, kad pats veic garu, garu pastaigu un vari paturēt prātā "bildes" gan ar skaņām, gan ar mainīgām krāsām. :)
Atrodu pārdaugavas, Āgenskalna kopiju. Trolejbusa rūkšana vairs nebija dzirdama. Pīlīš-barošanas laiks!

Enerģija izsīkst un nonākot pilsētas centrā vairs neesmu spējīga saprast karti. Besī ārā vecpilsētas ar mazajām ieliņām! Ielienu kafejnīcā sasildīties un iedzert dopingu - zaļo tēju. Skaists vārds - arbata (tēja) :) Mazliet pasmējos par bandele - tā lietuvieši sauc bulkas. Bulku bandele...Bandele, kas ielavās ceptuvēs un pizģī bulkas! Ķiķinu un dodos satikt otru hostu. Ayyeeee, čikse teica, ka strādā par bārmeni un solīja vakarā Varniuku par 3 litiem, jo pa blatu varot apdzirdīt sevi un savus draugus. 3 liti, ayeee, tas ir 0,75 saņi, līksmi lēti priekš tik laba alus! Paķeram vīnu - auksti kā nekā - un dodamies uz stroiku, kuru atradu no rīta. Čikse ir bijusi dažādos pilsētas objektos, arī legālās ekskursijās, bet manis atrastajā stroikā vēl neesot bijusi. Jo labāk! Sirsniņa iepukstas - JAAAA JAAAA, šis ceļojums ir pilns līdz ūkai jau tagad. Virs galvas zvaigznes un spīd mēness...

Oh, you're making buržuj cigarettes!
Nah, these aren't buržuj, these are bomž cigarettes!

Dvēsele sadalās starp pilsētas gaismām un zvaigznēm...tīkamas, jo tīkamas sarunas. Pretējā ēkā nepārtraukti, spocīgi midžinājās kāpņu telpas gaismas. Gaismas šovs for free,ayeee! Hosts pazvana saviem itāļu draugiem un sarunā tikšanos centrā.Viņa pa telefonu runāja itāliski uz pilsētas gaismu fona. Āāā, romantika, bļe! Ak, ak, bija jāsaņem spēki vakaram. Satumsa piķa melna tumsa un devāmies uz rokmūzikas bāru, kurā strādā hosts. Nelielā attālumā viens no otra atrodas trīs rokmūzikas bāri. Feini! Uz sienām TheCure, White stripes utt trafareti. Tīkama vieta. Paņemam Varniuku un stereotipizējam austrumeiropu. Tēmas aizklīst par heavy drinking problēmu un urlu īpatsvaru Kauņā un Rīgā. Top jautrāks prāts un dodamies uz blakus esošo bāru. Dzirdu kaut ko ļoti, ļoti pazīstamu. labaars ir starā un bezgal-laimīgi iesaucas "Laibach!!!" Itālis arī klausoties laibach, kas labaaraprāt, ir diezgan komiski, jo nespēj iedomāties, ka itāļi var klausīties grumpy mūziku. Spēlējām alias. Divi visvairāk smieklus izraisošākie vārdi nāca no manas puses - behaviour (izrādās, to nav iespējams paskaidrot!) un "Slave" , kas tika rādīts mēmajā šovā. Hosts izvilka vārdu Slave un rādīja to, nometoties uz ceļiem. Itālis minēja "blowjob!oral sex?" :D Vārdi uz lapiņām top arvien jautrāki un visi jutāmies relatīvi iedzēruši, lai mājup dotos ar taksi, nevis ar kājām. Hosts ir hlamā un virtuvē pa gaisu aizlido glāzīte, pildīta ar lētu šņabveidīgo. Ballīti neturpināju, devos gulēt un aizmigu pāris minūšu laikā.
[diena numur četri]
Pamodos no baložu dudināšanas aiz loga. Deviņi no rīta, grrrrr. Pārējie atplīsuši saldi krāca. Dikti negribējās modināt hostu, tāpēc pārkravāju somu un atvēru google maps, lai saprastu, kur vispār esmu nokļuvusi. Aiz loga kaut kāda ļoti liela māja...zināju tikai rajonu, kurā biju - Antakalnis. Nav tik traki, varēja uzzināt atrašanās vietu pat neizejot no mājas vai nenofotografējot pretējās mājas ielas numuru, jo google maps ēku mestās ēnas norāda, kur ir lielās ēkas. :D Pēc aptuveni stundas pamodās hosts un atvadījāmies. Feini, jo feini aizvadīts laiks. Nolemju iebrist vēl pēdējā objektā - lielā, pamestā sarkanā ķieģeļu ēkā. Uz ielas sapratu, ka esmu aizmirsusi cimdus. FFFUUUUU. Atpakaļ iet netaisījos. Nonākot pie objekta biju jau tā nosalusi, ka sapratu, ka nekāda bradāšana nebūs. Plus, maza paģira. Paģira drīzāk no iespaidu daudzuma, ko guvu trīs dienu laikā. Devos pēc brokastīm. ha! Šokolādes batoniņš "metro". Lol. Par grāmatu vākiem nerunājot...(sk.zemāk) Meklēju pastkarti māsai grāmatnīcās, bet pastkartes tur tik neglītas, ka bail.

Autoostā nonācu mazliet ātrāk, nekā tas bija nepieciešams, tāpēc aizgāju līdz dzelzceļam. Pārņem tāda jocīga sajūta, ieraugot dzelzceļu pilsētā tikai ceturtajā dienā. Elektriskā vilciena pienākšana manām ausīm izklausījās bez maz vai eksotiska un nostalģiska. Pakavējos stacijā, lai tikai paklausītos. Jā, pilsētas sajūta tā pa īstam ķerama, ja kaut kur var dzirdēt dzelzceļa dunoņu. Bet dzelzceļš Viļņā ir "kalnā", nevis ielejā, tāpēc to pilsētas centrā sadzirdēt nav iespējams. Varbūt tikai naktīs? Kas zina.
Galva atkal bija kļuvusi smaga, half-life briesmonītis neatlaida to vaļā līdz pat Paņevēžai. Ak, ak! Braucot garām Paņevežai acīs iekrita gigantiskais TEC. Tur noteikti jāaizbrauc...
labaara gūtās atziņas - jo mazāk lietu somā, jo mazāk sāpoši pleci :D Jo vairāk iet ar kājām, jo vairāk alus iegādājams...