Aizdomīgi nepiegružotā jaunbūve labāram čukstēja, ka kaut kur varētu būt noslēpies apsargs vai suns, tāpēc ikkatru aizdomīgu dēļu konstrukciju noturēja par suņu būdu, ceļabriedis tik nospurdza par manu bailīgumu. Objekts sastāv no divām būvēm – nelielas, plašas celtnes un daudzstāvu betona kastītes. Pirmo ēku labārs atklāja par makten atmosfērīgu esam – skats uz n-tiem slīpiem jumtiņiem un random industriju tālumā. Lietus bija izveidojis lielas peļķes, kurās atspīdēja objekts, radot papildus plašuma un mindfuck sajūtu. Būtu siltāks laiks un alus, gravitācijas spēks pieaugtu reizes 100 tur...Daudzstāvu betona kastīti nolēmām aplūkot vēlāk, jo šķietami no tās bija dzirdami šāvienu trokšņi. WTF!

***

 Dodamies tālāk uz industrijas pusi. Sāk līņāt arvien kaitinošāk. Skati ar drūmajiem mākoņiem tīkami, bet pie miesas līpošas slapjas drēbes dabūt negribējās.

 Laika taupīšanas nolūkos labārs ierosināja vizināties ar trolejbusu. Tā nu iekāpām pirmajā trolejbusā, kas pienāca un tad labārs secināja, ka e-talonu pīkstuļkaste blakus vadītājai šķiet makten aizdomīga. Aizdomas apstiprinājās, jo uzreiz pēc iekāpšanas vadītāja prasīja biļeti. Tēlojām, ka lasām saņķikus un izkāpām nākamajā pieturā. Viltīgi tie trolejbusi, ver vaļā tikai pirmās durvis – braukšana pa zaķi tur ir apgrūtināta. Vismaz tad, ja trolejbusā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ļaudis. Izkāpjot no trolejbusa secinājām, ka lietus pieņemas spēkā. Trolejbusa pieturā bija glābiņš – stiklota nojumīte un soliņš. - „soliņš.rar?” - Labaars tā arī īsti nesagaidījis atbildi un likās slīpi uz soliņa – takš nelaidīs garām izdevību pasnaust. Pēc brīža arī ceļabiedrs nolēma atlaisties uz soliņa. Ha, soliņš.rar! Sanāca pat iemigt i sapņus redzēt, ceļabriedis gan kā jau princese uz zirņa - neesot varējis iemigt. Čekojot, vai lietus mitējies nācās secināt, ka sācis brutāli gāzt – pretējā ceļa josla bija pārvērtusies par dubļu upi. Garāmbraucošajo autobusu un trolejbusu pasažieri, ieraugot veidojumu soliņš.rar , pasmaidīja. Diez, vai tāpēc,ka priecājās, ka sēž siltumā un sausumā vai tāpēc, ka izskatījāmies pēc bomžiem? Lai nu kā, nojumīte pēc laika kļuva diezgan apdzīvota - saradās arvien vairāk ļaudis, kas negribēja izlīt līdz pēdējai vīlei. Tā nu uz soliņa aizvadījām aptuveni divas stundas. Kad lietus sāka mitēties, attapos, ka pietura ir pārdesmit soļu attālumā no objekta. Ha! 

Tika nočekots pamesta, visnotaļ glīta kafejnīca, taču ieiet tajā diemžēl nevarēja. Tālākās takas aizveda līdz makten atmosfērīgam tiltam pār Nemunas upi. Jap, Kauņu atšķirībā no Viļņas šķeļ riktīga upe, nevis tāda mazpeļķe kā Neris, he. 

Tipu tapu, gājām gar konkrētu geto, kur 9gadīgi bērni iet pa ielu ar cigaretēm zobos un spēlējas peļķēs...Nokļuvām līdz kādam no fortiem. Ieeja it kā cenzēta, bet žogs vienuviet atplēsts. Ceļabriedis iebrida teritorijā un noīdēja „Nenāksi?”. Nenāks vis. Labaars spēlējās ar pie grants ceļa atrastajiem gliemežiem un dadžiem un neko citu i nemaz nevajadzēja. Turpmākā taka aizveda pa maigi sakot, dīvainu ielu. Ik pēc aptuveni 50 metriem ielas malā slējās ventilācijas un uz ēku sienām rakstīts „slēptuve --->” . 

Slēptuve lietuviešu valodā nozīmē – patvertne. He, he, pazeme. Diemžēl vienīgā ventilācija, kurā iespējams ielīst, atrodas pārāk tuvu ceļa braucamajai daļai. Ehh, lai nu paliek kā mistērija – daudzas maziņas patvertnītes vai varbūt prāvs tunelis ar savienotām patvertnēm....

***

  Skatam paveras industrija – pusaktīva betona fabrika. Ir sestdienas pievakare, no debesīm izlaužas mazdrusciņ saules. Gaita kļūst manāmi lēnāka, piezogas besis un kājas sāk grimt asfaltā. Industrija, pabaro dvēseli kaut mazliet, lai būtu spēks kustēties tālāk! Tika arī mēģināts staigāt basām kājām, jo cik gan ilgi var staigāt ar slapjām zeķēm un kedām...

 Teju pēc bezgalīgas iešanas skatam pavērās Kauņas HES un labārs aizmirsa par slapjajām kedām un nogurumu. Neviens krievu trejdeviņstāvīgais sulīgais apzīmējums nespēja apzīmēt to, ko redzēju :)  Patīkamā bonusā garām aiztraucās prečinieks. Likās, ka tādā tempā nesoties, noies no sliedēm vai vismaz..uzsprāgs. 

Labārs kļūva arvien īgnāks un īdēja par četrburtu kombināciju „alus”. Pēc vēl viena izmesta līkuma labārs atklāja,ka somā esošā zobu pasta ir izdomājusi iziet pastaigāties pie pases, naudas un vēl šādiem tādiem „sīkumiem”....FFFUUUU!  Notīrot dokumentus vismaz guva atziņu, ka soma vismaz smaržo pēc slapja suņa, kas vārtījies zobu pastā. Gaidot trolejbusu arī ceļabriedis tapa īgns un skaļi skubināja trolejbusa vadītāju braukt centra virzienā. Labārs, kā jau labārs, svešās zemēs esot, nevar nenogaršot vietējos brūvējumus, tāpēc meklēja bāru, kurā atveldzēties pēc garumgarās dienas. Protams, puse no nosaukumiem bija izkrituši no labāra atmiņas, tāpēc jautāja padomu garāmgājējiem. Laimējās ar otro piegājienu – divi lietuvieši teicās, ka jāiet uz Anti popstar bāru. Nosaukums kristālskaidrs! Tur tapa nogaršots āboliņa alus - Raudonyu Dobilu Alus. He!  Iegūglējot atklājās vēl šis tas garšīgs no tā paša ražotāja, citureiz zināšu, ko ņemt. Labāra īgnums pazuda kā nebijis, jo alus ķepās un klāt arī pienāca čučumuižas laiks. Gara, gara diena. 

***

 Nākošās dienas rītā tika ieplānots (vārds plānot nav labāra stilā, visi sinonīmi izkrita no galvas) bradājums gigantiskā betona pilī pašā pilsētas centrā un pamestā restorānā. Sākts tika ar restorānu, kurš bija pilnībā ieaudzis zaļumos. Nebūtu objektā kantainas betona kāpnes, labārs būtu pilnībā pārliecināts, ka atrodas pamestā muižā. Starp izņemtajām grīdām aug zaļumi un uz sienas dus skaistule, kuš, tikai nepamodināt, citādi pamodīsies un īgņosies „čo bļe?” 

 Objekta jumtlande dikti tīkama, bet diemžēl piedrazota ar dvuļām un citu urlu atribūtiku. Neapšaubāmi, vieta ir četrzvaigžņu dzertuve – daļiņa pilsētas redzama kā uz delnas, bet pats objekts šķiet kā droša, neredzama sala. Arī šeit slēpni neizdodas atrast, taču vismaz geocaching meklēšanas gars pamodināja labāra aizmigušās smadzenes.

 Līkums pēc līkuma un pēc brīža esam pie lielā betona monstra, pie kura sāna pielikta makten dīvaina paskata videonovērošanas kamera. 

Āhahā, butaforija! Ķeramies klāt pie žoga un jau esam teritorijā, meklēdami iekļuves punktu, kas, protams, ir no sērijas „resns nav digers”. Pagraba stāvā un pārējos neviena ventilācijas truba nav iznesta, tātad, objekts ilgus gadus ļoti labi cenzēts, he. Kā lai tiek uz augšu, apsolīto jumtlandi? Tiek atrastas iebetonētas dzelzs kāpnes, pa kurām uzlienam pirmā stāva līmenī. Tiek meklētas vienalga kādas kāpnes, kas ved augstāk – pirmās pagadījās šaubīgas betona kāpnes objekta sānos ar iztrūkstošiem pakāpieniem. N-n-ē, paldies, nekāpšu. Meklējam citas opcijas. Kāpnes atrodas un labārs, pūsdams un elsdams kā resns vācietis, kāpj augšā. Fakin trīspadsmit stāvi, brokastis vēl nav aprītas un uz jumta tās arī nespīd, jo soma tikpat tukša kā studenta ledusskapis. Ieraugot pirmo skatu caur lodziņu bija skaidrs – zaibis jumts. Ložņājam kur nu kurais, pie reizes priecājoties, ka lietus mākoņi tālumā ir tikai...tālumā. Redzama bija, šķiet, trešdaļa vai puse no pilsētas. Yay! Ieslēdzu mūzikas atskaņotāju un atdzīvojas tālumā snaudošais celtnis, pār tiltu sāk braukt sacīkšu mašīnas un putni sāk lidot kā aptrakuši. Ņam! 

Ceļabriedis konstatēja, ka nočakarējusies fotoaparāta atmiņas karte un nīgrojās, ka tas noticis pirms tikšanas uz jumta. Haha, bez fočika rociņas trīc un acis nervozi klīst apkārt, zinu, zinu. Labāram jātiek pašā augstākajā punktā tāpēc sāk lūkoties uz metāla režģi, kas uzvestu stāvu augstāk. Pēc ceļabrieža „negribētos nokrist lejā” ir skaidrs – labārs ņems un līdīs. Konstrukcija izrādās ērta un ātri vien labārs ir pašā augšā. Lieliski! Ja uz iepriekšējā jumta varbūt bija atrodamas vairākas drazas, tad uz paša augstākā jumta bija atrodama tikai tukša mokas pudele. Pieczvaigžņu dzertuve, agree. Sāka līt atkal un bija jātinas lejā. Metāla konstrukcijas tapa slapjas un slidenas, taču tikšana lejā nesagādāja grūtības. Sasodīti labs jumts un pat dzīve uzreiz šķiet pat mazliet skaista. Labārs arī saprata, ka ir nofeilojis un uzskatījis šo graustu par sapņu graustu, ko gribējis apmeklēt 2010.gadā, taču tā, izrādījās, pavisam cita ēka..

Atā, atā, labārs pamāj vairākiem desmitiem melnām acīm un tipina tālāk. Brokastīs labāram pie maizītes sagribējās piedzert klāt d-light suslu. Uz ielas un parciņā taču nedrīkst, nu neko, ies brokastot blakus baznīcai – šiki, soliņš un nojumīte, ja atkal līst. Tālākajās gaitās tiek ieklīsts klusā geto rajonā, atrasts feins spots pie upes un maziņa kuģu piestātne, caur līkumu līkumiem uzsteberēts kalnā, kurā ir viens no padsmit Kauņas fortiem. Labāram pazvana māsa un vītero, cik dikti jauks, saulains laiks ir Rīgā un bijis Pērnavā. Laimīgā! Bet varbūt arī nē, jo ja nebūtu bijis lietus, nebūtu atmosfēras, par to labārs ir pārliecināts. Tikšana lejā no kalna – shortcut - labārs paslīd un nokrīt reizes piecas vai sešas. Centrāltirgus apavi radīti, lai nosistos, khm!

 Atceļā uz pilsētu labārs nīgrojas, ka vajagot alu. Protams, ka geto bodēs normāla alus nav (lasīt – lāčplēša un aldara tipa mēsli). Nu neko, vismaz zemtiltijā jālok limonāde. Dikti sekla Nemunas upe centrā. Varēja aizbrist līdz tuvākajām saliņām, bet ūdens ta auksts. Caur centru kātojot ceļabriedis atģidās, ka nav nodota hosteļa atslēga. Labāram laikam no rīta bijis jautāts par atslēgu, bet labārs, kā jau labārs, pēc piecelšanās ir miega režīmā vēl divas stundas, absolūtā braindead stadijā un neko nav dzirdējis. Pirms došanās atpakaļ uz Kauņu piestājām Paneriai – vietā, kur dzelzceļzemē mīt pamests dzelzceļa tunelis.

 Faiļura – lienamie dēļi pār daļēji aizmūrēto eju ir slapji un neērti kāpšanai. Spīdinot ar lukturīti atklājas, ka tunelī pa vidu ir milzīgs smilšu kalns. Hehe, sākotnēji mēģināts aizbērt, tad aizmūrēt. Cenzēts mēģināts ļoti, jo saliktas arī jaunas dzeloņdrātis. Iespaidīga būve, žēl, ka pagāja secen. Kopš uzzināju par tuneli, vienmēr gribējies galā iztēloties lokomotīves spilgto aci un klausīties čū-čū. 

***

Līdz vilcienam uz Viļņu atlikušas minūtes 40, zo, jāiet tusēties ar pacaniem uz tilta. Labārs smaidīja kā maija saulīte visiem garāmgājējiem un puse ne tikai uzsmaidīja, bet arī uzsāka sarunu. Visi krievi, he he. „Čo ģelaješ?” „Otdehajem, zaftra na rabota” utt Pār tiltu nesas divas meitenes un onka vienā virzienā bez apstājas. Tas pats atkārtojas pēc 10 minūtēm, tikai onka skrien ar dvuļu plastmasas maisā. Aina bez komentāriem. Svētdienas vakars, hm. Pār tiltu ejošās džuses gan nesmaida pretī, dikti aizņemtas ar telefona melodiju klausīšanos vai alus pudeles tīšanu čipšu pakā. Lejā, aiz tilta pļavā bērni dzenā baltu kaziņu. Čuhņa, kas čuhņa! Saule noriet, iezaigojas prožektoru zvaigznes un atnāk vilciens. Ceļabriedis no muķa izkasīja sauju ar centu monētām. Saskatos ar kontrolieri, kurš likās cenšamies nenolamāties. Lēts ir vilciens Lietuvā, tikšana no Paneriai uz Vilņu maksā nieka 1 litu, kamēr Rīgā tāds pats pieturas garums izmaksātu trīs reizes dārgāk. Dienas laikā nebija iedzītas kājas betonā, tāpēc aizmigt autobusā nesanāca. „Bāāāā-bāāā” sāk kliegt kāds autobusa pasažieris, mosdamies no murdziņa. „Nākamreiz kliegs „bēēē-bēē!” saka ceļabriedis un neētiski izsmejamies. Garšīgs bradājums sanāca.