Tās nav "savrupmājas", ko cēla 1930. gadu otrajā pusē, bet gan "mazdzīvokļu" mājas. Proti, jauno kvartālu apbūve norisa striktā valsts ierēdņu uzraudzībā, aber iegādāties zemi un ēku celt īpašnieks drīkstēja tikai tad, ja cēla tipveida 4 dzīvokļu mājas – 1 dzīvoklis pašam īpašniekam, 3 obligāti jāizīrē (pozitīvais, ka vismaz ēkas modelis netika uzspiests).

Provinces pilsētās valsts roka nebij tik smaga, bet visuzskatāmāk šo sistēmu var redzēt Rīgā, Teikā. Tur savrupmājas, tb ēka, kas domāta tikai vienai ģimenei, parādās tikai ap 1960. gadiem.