Studējot arhitektos dzirdēju, ka šeid dominējošie ēku pasteļtoņi nāk no nesaimnieciskuma un nabadzības. Kur XVIII-XIX gs. mūra ēkas krāsoja spilgtos, dzīvespriecīgos toņos, bet tad nāca 1875. gada nekustamā īpašuma burbulis, visi kari un juku laiki – ēku fasādes izbalēja, neviens tās neatjaunoja, tad nāca padomju laiki ar pelēcību jau pēc definīcijas, un tā nu iegājies, ka jo pelēkbēšīgāk, jo labāk. Savukārt dzeltenā krāsa cara laikos bija valsts un pašvaldības ēku standarta krāsa – attiecīgi, valsts un pašvaldību ēkas, būvētas pamatīgāk un izmantotas pie visām varām, ilgāk saglabājās, plus 1. republikas laikā daudzi sāka krāsot savas ēkas dzeltenīgas, to tas ļaudīm neapzināti asociējās ar solīdumu un augstāku statusu.