Es neesmu tik ļoti kritisks. Tā ir daiļliteratūra un kā tāda arī ir jāuztver, lai gan autors ir izstudējis visdažādākos vēstures avotus un konsultējies ar speciālistiem. Vienīgi visu interpretējis pa savam. Turklāt mūsu kopējās zināšanas par tā perioda vēsturi ir tik trūcīgas, ka dažās vietās ir grūti pierādīt, ka Lejiņa interpretācija ir galīgi aplama. Mēs vienkārši nezinām kā bija.

Bet visai triloģijai, manuprāt, ir divas lieliskas īpašības.
Tā veicina nacionālo pašapziņu un rosina interesi par Latvijas senvēsturi un savu sakņu apzināšanu. Un tā man liekas arī ir galvenā to grāmatu vērtība.