[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Tuesday, December 20th, 2011
| Time | Event |
| 12:30a | Karote Re, kādu skaistumu kāds pārdod:  |
| 12:47p | Latvijas aizvēstures problēmas Septembrī beidzās Pirmais vēsturnieku kongress. Kongresa runāšanas daļa bija sadalīta sekcijās, gandrīz visas no tām var noklausīties ierakstos lapā demoshistoria.lv. Pirmā sekcija: "Latvijas aizvēstures problēmas", vada Guntis Zemītis un Andris Šnē. Sāka Ilze Loze ar "Neolitizācijas norisēm Latvijas teritorijā" – stāstīja kaut ko par ganāmpulkiem un kauliem, nevienam interesi neizraisīja. Jānis Ciglis par austrumbaltiem: stāstīja kaut ko par valodnieku secinājumu neatzīšanu. Ieteica jēdzienu "vidusbalti", kurus varētu lietot šaubu gadījumā – zemgaļiem un žemaišiem. Elīna Guščika ar "Uzkalniņu ar akmeņu riņķi rietumu un austrumu grupa...". Jauna dāma, kas nevarēja izboksterēt pašas uzrakstītos referāta vārdus. Kaut kas par uzkalniņu cīņu ar bronzas laikmetu. Antonijas Vilcānes "Jersikas loma un nozīme latgaļu zemēs aizvēstures beigās". Purpināja no lapiņas. Tas varētu būt viens no aizraujošākajiem referātiem, tā vietā bija garlaicīga statistika, kas nevarētu nevienu ieinteresēt. Svariņi varbūt ir varas simbols. Roberts Spirģis un "Kristieši pirms krusta kariem Latvijas teritorijā? Kristietības izplatība Daugavas lībiešu zemēs 11. – 12. gs.". Šis referāts pirmais vislabāk atbilda pasākumam, jo iemeta publikā kaut ko jaunu, kas tūlīt pat raisīja domas un apspriešanu. Tā ideja ir tāda, ka balti sen ir bijuši kristieši, kad atnāca krustneši. Pierādījums ir atrastā simbolika: krusts ir kristus simbols, zvaigzne ir Bētlemes simbols, pīle ir pelikāna simbols utt. Runāja jau pārliecinoši. Pēc pauzes sākās otra daļa, kurā nepiedalījās divi pieteiktie (Vijups un Asaris). Turpinājumā bija visa pasākuma nagla: Andrejs Vasks ar referātu "Vendu jautājums Latvijas aizvēsturē." Tā ideja ir vienkārša: Kurzemes lībieši ir no Vidzemes lībiešiem atšķirīga tauta, kuras nosaukums ir "vendi" – tie paši, kuri aizceļoja līdz Cēsīm. Par lībiešiem viņus esot sākuši saukt tikai XIV gs., jo viņu valoda bijusi tuvāka Vidzemes lībiešiem. Beidza Guntis Zemītis ar kaut ko nesakarīgu par "komunikācijas tīkliem" vai kaut ko tādu. Pēc referātiem bija diskusijas ar visu zinošiem tautas valodniekiem un antropologiem. Vienīgo interesi raisīja kristietības un vendu jautājums (droši vien nevar no katra referāta gaidīt kaut kādu jaunu teoriju), pie tam vendu jautājums vairāk. Vendu jautājums kopumā liekas šūts ar baltiem diegiem, pie tam, otrreiz skatot, nešķiet arī īpaši svarīgs. Versija jau var pastāvēt, tomēr autors to uzskata par jau pierādītu patiesību: kāda liepājniece jautāja, vai tagad būšot jāpārraksta vēsture, un Vasks ļoti pārliecināti apstiprināja. Protams, apspriedē skanēja mītisko venedu teorija, kas ir dibinājuši visu, no Venēcijas līdz Ventspilij. Spirģa teorija man liekas nozīmīgāka, bet man īsti nav saprotams, kāpēc krusta kari vispār tika rīkoti pret kristiešiem; pie tam, sameklēt kura katra kādreiz lietota simbola atbilstību kristietībā nav nekas īpašs, galu galā kristietība ir visas dzīves jomas aptveroša reliģija, kurai toreiz jau bija tūkstotis gadu. Kopumā trūka jēdzīgas apspriešanas, tas šiem īpašajiem referātiem būtu ļoti noderējis. Bija jūtams, ka referātu tēzes nevienam, izņemot autorus, iepriekš zināmas nebija, un klausītāji nevarēja kā nākas izrādīt savu erudīciju. |
| 1:48p | Viduslaiku un jauno laiku vēstures problēmas Otrā sekcija: "Viduslaiku un jauno laiku vēstures problēmas", vada Ilgvars Misāns un Gvido Straube. Šī sekcija darīja pasaulei zināmu, ka daži viduslaiku vēsturnieki ir pretlatviski jampampiņi. Sāka Jānis Lazdiņš ar "Latvijas civiltiesību avotiem...". Referātā galvenais jautajums – vai arī zviedru, krievu, poļu un citi laiki jāsauc par okupāciju. Andris Šnē ar "Krusta karu laikmets Austrumbaltijā: aktuālās pētniecības problēmas un perspektīvas". Cilvēks ar apnicīgu balsi, kas bija dzirdams jau iepriekšējā daļā. Indriķis Šterns esot pārāk latvisks, krustneši mūs taču tuvinājuši mūsu mūžīgajam sapnim – Eiropas savienībai, Nato un Eiro. Evas Eihmanes "Zemes kungu savstarpējās cīņas kā centrālā Livonijas viduslaiku historiogrāfijas problēma". Ļoti steidzās, bet izklausījās zinātniski. Runāja par nākošajiem pētīšanas virzieniem Livonijas pilsoņu kara laikmetam. Gustava Strengas "Jaunas iespējas vēlo viduslaiku Rīgas sociālo attiecību un etnisko jautājumu izpētē: mirušo piemiņa". Apnicīga balss, bet ne tuvu kā Šnē, runāja par mirušo piemiņas ceremonijām un ka dažādu tautu piedalīšanās tajās varētu kaut ko nozīmēt. Andris Levāns ar "Viduslaiku dokumentu izpētes jautājumi: pētniecības aktualitāte, iespējas un perspektīvas Latvijā". Sākumā pusstundu lasīja kaut ko, kas izklausījās pēc daiļliteratūras. Pēc tam kaut ko stāstīja, kāda bija ideja, ir grūti pateikt, bet emocionāli, neskaitāmas reizes atkārtoja vārdus "dāmas un kungi". Varu minēt, ka aicināja vairāk izmantot atmiņas, vēstules, dienasgrāmatas un tamlīdzīgus personiskus avotus. Tieši šis referāts atstāja vislielāko iespaidu, šoreiz ar pasniegšanas veidu. Valda Kļava ar "Reformācija Livonijā: tradīcijas un izpētes iespējas". Atkal par to, ka joma tiek pētīta nepareizi – pārāk latviski. Ik pa laikam runāja par kaut kādu izdevumu, kura nosaukumu skaļi nesauca, bet nosodīja tā kvalitāti. Mārītes Jakovļevas "Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsture: historiogrāfija un pētniecības perspektīvas". Stāstīja, kā Kurzemes hercogistes vēsture tika pētīta agrāk un kā radās mīti par hercogu Jēkabu. Kad runa par mītiem, kā parasti, klausīties bija jautri. Beidzās ar to, ka vēsture Latvijā netiek pētīta kā nākas un netiek izdoti vēstures avoti. Šeit arī minēja Vēstures arhīva nepareizo darbu, par ko sākās diskusija beigās. Andris Celmiņš un "Rīgas pilsētas arheoloģija: izpētes vēsture, problēmas un perspektīvas". Par Rīgas arheoloģisko izpēti agrākos laikos. Kopumā nebija nekā prātus tik satraucoša, kā iepriekšējās sekcijas vendi un kristietība. Galvenā diskusija sākās par citu tēmu: arhīvu darbu. Vieni uzbruka, arhīvu pārstāvis aizstāvējās; vispār liekas, ka tur ir kaut kādas iekšējās lietas, kas būtu jālabo. |
| 3:20p | Latvijas politiskā vēsture 20. gs. Trešā sekcija: "Latvijas politiskā vēsture 20. gs." Vadīja Inesis Feldmanis un Ilgvars Butulis. Nezinu, kurš, bet viens no šiem diviem sākumā pateica, ka pārējo laikmetu pētniekiem vajag nevis žēloties, ka naudas nav, bet naudu prast pareizi prasīt. Valdis Bērziņš ar "Latviešu strēlniekiem politisko pārmaiņu apstākļos". Skanēja "augstāko štābu nodevīgā rīcība", ļoti garlaicīgi atkārtoja jau zināmas lietas. Jāņa Šiliņa referāts "Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas vēstures pētniecība: virzieni un rezultāti" runāja par Padomju Latvijas dibināšanu kā Krievijas agresiju pret Latviju. Tāds secinājums gan ir ačgārns! Es pats neatbalstu ideju par Latvijas pilsoņu karu, bet komunistu pagrīdes pastāvēšana drīzāk pierāda tieši pretējo – pilsoņu kara teoriju. Ilgvars Butulis par Ulmaņa autoritārās ideoloģijas izpēti. Tarkšķēja sākumā par pētījumu virzieniem (iekšlietu, sabiedrisko lietu ministrijas arhīvos), beidza ar Ulmaņa ideoloģijas pozitīvisma aizstāvību. Amerikānis Džordans Kuks par Mazpulku skati Jelgavā 1939. gadā. Ilgi regulēja mikrofonu, tad iepazīstināja ar sevi latviski, tālāk angliski. Īsi pastāstīja, kā iesaistījies Latvijas vēsturē (viņš ir no Nebraskas, kuras universitāti ir beidzis Ulmanis). Rādīja attēlus no lauksaimniecības izstādes un ko rakstīja mazpulcēni eseju konkursā. Kārlis Kangeris ar "Vācu okupācijas laiks: zināmais, paveiktais un darāmais". Lūk, vēsturnieks, kurš izklausās pēc īsta zinātnieka. Atskaitījās pa punktiem kas bija ieplānots, kas ticis izdarīts, kādi pētījumi iznākuši ārzemēs un tamlīdzīgi. Sistemātiska pieeja. Reinis Kalniņš un "Vācu okupācijas varas lauksaimniecības politika Latvijā". Par daudz steidzās, bet citādi jēdzīgi pastāstīja par vāciešu politiku lauksaimniecībā. Ciganovs neuzstājās. Pēcreferātu diskusijā uzstājās divi ļaudis, kuri skaļi stāstīja savas atmiņas un tā abi aizņēma visu laiku līdz pārtraukumam. Pēc pārtraukuma Andis Rasums un "Nacistiskās Vācijas specdienestu slepenās operācijas – kurelieši un mežakaķi (1944- 1945): kopīgais un atšķirīgais". Referāts, kuram būtu jākļūst par šīs sekcijas mazo sensāciju, par to, kā kurelieši un nacistu mežakaķi bija organizēti kopīgi, bet pēc tam viedoklis par labu vieniem un par labu vieniem tika izmainīts trimdas propagandā. Edvīns Evarts par melno tirgu kara laikā, un kā tas mainījās preču un pārdevēju ziņā Ilze Jermacāne par Latviešiem Strādnieku un zemnieku Sarkanajā armijā kara laikā – kā tēma pētīta līdz šim, kā arī šis tas par tautību jautājumu. Jura Pavloviča "Atmiņu un mutvārdu avotu izmantošanas problēmas Latvijas PSR ikdienas dzīves pētījumos". Atstāja paštaisna cilvēka iespaidu, vismaz runāja saprotami, jokoja par Šveiku. Mēģināja izklaidēt publiku sakot, ka 1950. gadā PSRS pārstāja eksistēt. Ilga Kreituse par Latvijas politiskajām partijām pēc neatkarības atjaunošanas. Latvijas atdzimšanas partija, LNNK, Demokrātiskā centra partija, dažādas zemnieku partijas – kādas tik mums nav bijušas. Juris Prikulis runāja par "Baltijas tautsaimniecības vēstures pētnieku ieguldījumu PSRS radīto zaudējumu izvērtēšanā...". Mēģināja atbildēt skanējušajai Krievijas propagandas tēzei, ka Baltija bija dotāciju reģions. Minēja statistiku par darbaspēku Krievijā, utml. Visumā īsti nezinu, kur te bija tieši "politiskā" vēsture – parastas tēmas par 20. gs. Latvijā. |
| 4:55p | Latvijas sociālā un kultūras vēsture 20. gs. Ceturtā sekcija: "Latvijas sociālā un kultūras vēsture 20. gs." Vadītājas Vita Zelče un Ineta Lipša. Saka Kristīnes Antes "Sabiedrības reliģiozitātes līmeņa noteikšanas kritēriji: Vidzeme un Kurzeme jaunajos laikos". Grūti pateikt, par ko tas bija. Līga Lapa par "Ikdienas dzīvi laukos Vidzemē un Kurzemē 1906. gadā". Kas notika pēc revolūcijas, bet vairāk par represijām, nevis ietekmi uz ikdienas dzīvi. Pieskārās arī pie represiju naudiskajiem iemesliem, neatdotiem parādiem utml. lietām. Valters Ščerbinskis par "Latvijas Universitātes studentiem starpkaru periodā...". Kaut kāda prosopogrāfiskā analīze, stāstīja, kas tas ir, bet es neatceros. Aprakstīja, cik studentu nāca no zemniekiem, cik bija luterāņu un cik katoļu utt. Helēnas Šimkuvas "Jūrniecības attīstība Latvijas Republikā: sociālie un ekonomiskie aspekti (1920–1940)" bija diezgan garlaicīgs stāstījums par visādiem tvaikoņiem, bet vismaz runāja skaidri. Irēnas Salenieces "Latvijas skolotāji vēsturisko pārmaiņu laikā (1939–1959)" par to, ka skolotāji nespēja pielāgoties pēkšņajām vēsturiskajām izmaiņām. Ineta Lipša par "Seksualitātes vēstures problemātiku un izpētes perspektīvām Latvijas 20. gadsimta vēsturē". Kā varētu pētīt šo oficiāli nepētīto tēmu. Rasa Pārpuce stāstīja par kultūras vērtībām Otrā pasaules kara laikā. Būtu labi, ja vien nepārteiktos katrā teikumā. Ko un kā vajag pētīt par minētajām vērtībām, daudzas no kurām jau ir zudušas vai izvestas. Skaidrīti Lasmani un Didzi Bērziņu ar "Kolaboracionismu latviešu kultūrā (1940–1990): process un rezultāts" neatceros vispār, varbūt nemaz nebija. Kaspars Zellis par "Propagandas izpētes problemātika un perspektīvas Latvijas vēsturē". Zellim propaganda ir ļoti tuvs temats un tajā viņš ir speciālists. Stāstīja par propagandas daudzveidību, skanēja pat, ka latviešu valodā trūkstot vārdu, lai visu šo bagātību aprakstītu. Mārtiņš Kaprāns ar "Padomju laika sociālās reprezentācijām latviešu pēcpadomju biogrāfiskajā diskursā". Ātri bēra savu tekstu, bet ko gribēja pateikt, nesapratu. Kaut kas par to, ka grib izvairīties no binaritātes. Rihards Pētersons un Mārtiņš Mintaurs par materiālās kultūras mantojumu pēc 1991. gada. Esot jādibina Kultūras mantojuma metodiskais centrs, mantojums ir jāglābj un jāļauj vēsturniekiem paust savas domas. Ojārs Skudra ar referātu "Konceptuālās (elites gribas) atmiņas un populārās (masu mediju) atmiņas Latvijas politisko un kultūras atmiņu laukā (2011)". Labais nosaukums, kurā iekavas atveras un aizveras trīs reizes! Bija savācis piemērus no Dienas un Časa par kaut kādu "skaidrojošo eliti", droši vien žurnālistiem. Par mutvārdu vēstures pētījumiem Filozofijas un socioloģijas institūtā es neatceros. Felders neuzstājās. Vispār varēja manīt, ka šo sekciju es galvenokārt laidu gar ausīm, jo daudz interesanta sev nedzirdēju. |
| 6:07p | Latvija starptautiskajās norisēs Piektā sekcija: "Latvija starptautiskajās norisēs" Raimonds Cerūzis "Vācbaltieši un Latvijas ārpolitika 1920.-1934.g." Nez kāpēc nepārliecinoši par to, ka visi vācbaltieši gribēja, visi vācbaltieši domāja... bez atsaucēm. Aivars Stranga par "Latvijas un PSRS attiecībām 30. gados". Ļoti savdabīgs stāstījums, bet droši vien Strangas stilā. Vēl viņam vairāk par visu patīk stāstīt par dīvainiem gadījumiem no diplomātijas. Edvīna Šnores "Latvijas reakcija uz badu Ukrainā 1932/33.g.". Šnore nav tikai propagandas filmu autors, bet arī pētnieks. Aldas Bražūnes "Francijas faktora nozīme Latvijas starpkaru perioda ārpolitikas pētniecībā". Neko daudz par šo faktoru neatceros. Edijs Bošs runāja par "1990-to gadu pirmās puses diplomātiskās dokumentācijas arhīviem un to stāvokli Igaunijā, Latvijā un Lietuvā". Nebūtu nekas pretī, ja vien autors prastu runāt mikrofonā, nevis te virsū, te garām – tā, ka nevar jebko saprast pat divreiz mēģinot noklausīties. Lilitas Zemītes "Lielvalstu jauno un jaunāko laiku diplomātijas vēsture mūsdienu Latvijas augstskolā". Ietekmes ziņā vienkāršs un populārs darbs esot nozīmīgāks par lieliem vēsturiskiem pētījumiem. Par visādiem mītiem, galvenokārt salīdzināja Ameriku ar Angliju. Edgara Engīzera "Ārpolitisko teoriju izmantošanas iespējas Latvijas ārpolitikas pētniecībā". Nekā no tā neatceros. Argitas Daudzes referāts par "Zviedriju un Latviju Aukstā kara periodā" stāstīja par to, ka zviedri ir smirdīgi āži, kas izpaudās arī toreizējā attieksmē pret okupēto Latviju. Kristīnes Beķeres referāts "Latviešu trimdas nozīmīgākās politiskās akcijas aukstā kara periodā" bija vislabākais šajā sekcijā. Tika pastāstīts par trimdas politiskajiem pasākumiem, kas īstenībā Latvijā nav daudz zināmi. Protams, pati lielākā uzvara bija Austrālijā 1974. gadā: Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana un pēc tam panāktā atzīšanas atcelšana. Minēti arī 1968. g. Vispasaules latviešu jaunatnes kongress Rietumberlīnē, kas tika aizliegts un ar to vien sacēla lielu troksni, un Brīvības kuģa brauciens 1985. gadā. Antonijs Zunda ar "Baltijas valstu jautājuma pētniecības problēmām" stāstīja par nākotnes pētīšanas virzieniem. Jānis Taurēns ar savu "Rietumu virzienu mūsdienu Latvijas ārpolitikā..." izklausījās baigi neinteresani un amatieriski. Juris Zarāns un "20. gadsimta līgumi starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku: dokumentu saturs un mūsdienu interpretācijas". Autors ļoti aizrautīgi pastāstīja par Latvijas attiecībām ar Vatikānu. Var manīt, ka referātu skaits, no kuriem es neko neatceros, pieaug. Apspriešanā atkal atgriezās arhīvu tēma: Rihards Treijs (ja nekļūdos) no klausītāju rindām daudz ko pārmeta arhīviem par lietu nepieejamību, pat salīdzināja tā, ka Latvijas arhīvi šajā ziņā nemaz tik ļoti neatšķiroties no Krievijas. |
| 7:34p | Latvijas reģionu vēsture Sestā sekcija: "Latvijas reģionu vēsture" Protams, par "reģioniem" biežāk tiek uzskatīta Latgale (sveša, mežonīga un tikai pa pusei kolonizēta zeme). Vladislavs Malahovskis un "Koncepta pieejas iespējas lokālās vēstures pētīšanā". Runāja, saprotams, par Latgali. "Audriņi" tagad esot sugas vārds, kas apzīmējot neveiksmi (nekad neesmu dzirdējis). Sādža, sala, ciems – dažādi autori lietojot dažādus vārdus. Daudz minēja piemērus no inteneta. Gatis Krūmiņš ar "Vidzemes iedzīvotāju atmiņām kā vēstures avotu Latvijas Republikas 30. gadu vēstures pētniecībā". Stāstīja, ka ne visiem stāstītājiem var ticēt. Ir cilvēki, kas pierakstījuši savas atmiņas, bet ir stāsti, kas tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi, tie jāvērtē kritiski, tomēr atmiņas var uzvedināt uz nopietniem pētījumiem. Latvijas Avīzes lasītāji atmiņas noformulē atbilstoši avīzes virzienam. Kopumā bija labi. Tālis Pumpuriņš un "Latvijas kultūrvēsturisko apgabalu ģerboņu izveide un pielietojums (XX gs.)". Runa ir par četriem īsto novadu ģerboņiem (Pumpuriņam gan vārds "novads" nepatīk). Latvijas simbolika izcēlās no strēlnieku laika karogiem un atklātnēm – daudz kas bija prezentācijas attēlos, kuri nav redzami skaņas ierakstā. Novadu ģerboņi tika izmantoti uz atklātnēm, markām, ceļvežiem. It kā tie neesot oficiāli apstiprināti. Minēja jauno Latgales karogu, uz kura ir nepariezs ģerbonis. Sigita Šnē par "Vidzemes pilsētu ģerboņiem 20. gadsimtā". Kas viņai ar balsi? Neko pateikt vairāk nevaru. Agritas Ozolas "Tukuma muzeja ieguldījums Kurzemes reģiona pētniecībā". Kad kādas nodaļas veidojās Tukuma muzejā, un vispār, kas ir izdarīts un kas notiek. Armands Vijups par "Rietumlatvijas vēstures izpētes projektu...". Atkal nemāk runāt mikrofonā. Minēja jēdzienu "Rietumlatvija", visādas konferences un kas ir izdarīts un laists klajā. Kārlis Počs par "Hilzenu dzimtas devumu Latgales vēsturē". Patīkams stāstījums par Dagdas un Viļakas īpašnieku dzimtu. Vāciešiem esot grūti noticēt, ka tādas vāciešu dzimtas var pārpoļoties. Ilgas Cimbules "Latgales pašvaldības (1920-1934): izpēte un avoti". Minēja kaut kādu fantastiku par to, ka derēja izveidot robežjoslu bijušā Abrenes apriņķa vietā (nezina, ka tā vieta pieder Krievijai no 1945. gada?). Vēl par to, ka veidojot apriņķus bija jāpielāgo vairāk likumu nekā pārējā Latvijā. Irēnas Šaicānes "Pilsētu vēstures avoti Latvijas arhīvu fondos: Balvu pilsētas piemērs". Par Balvu skolām, un visu citu, kas saistās ar Balviem. Balvu partizānu statujā sauc ne tikai par Staņislavu, bet arī Donatu. Dmitrijs Oļehnovičs un "Latgale un latgalieši laikraksta "Tēvija" slejās: 1941-1945". Sāka labā latviešu valodā, pēc tam gāja sliktāk. Likās, ka varēja par šo tēmu arī pastāstīt vairāk. Henrihs Soms un "Novadam veltīts pētījums: saturs, specifika". Par jēdzieniem "novadpētniecība" un "reģionu vēsture" un cik atšķirīgi tie esot, un kaut ko ap to. |
| << Previous Day |
2011/12/20 [Calendar] |
Next Day >> |