Nu tad tā, izgāju es ārā un padomāju brītiņu. Un „sakarus” atslēdzu, lai netraucētu domāt.
Ko es izdomāju?

Jūs, protams, visi (vai liela daļa) esat gudri, skaisti, ar lielisku humora izjūtu un nesatricināmu nervu sistēmu, absolūti bez kompleksiem un vājībām, tāpēc nekādas vārguļiem paredzētas jūtu saudzēšanas nebūs. Ak, jā, arī komentāru iespēju nebūs. Tāpēc, ja nu kāds tomēr nav da gala ideāls un nevainojams, varat vaimanāt savos mazdārziņos.
Zajebalo. Jā, zajebalo, ka visādi Sūdu Čupas Imperatori un Mārrutku Dobes Princeses ierodas te kā savās mājās (piedevām gadās, ka nelūgti), uzliek visas 4 kājas uz galda, izrakā salātus, iespļauj sautējumā un paziņo, ka viss tik sūdīgs, viss tik sūdīgs. Ka joko no sērijas: „A tavam bērnam acis kaut kādā tizlā krāsā!”. Ka stāsta, kas man esmot jādara un kāda ŠitādaUnTāda es esot, bet kad atraujas pa seksti, tad apvainojas un paziņo, ka es graujot viņu pašapziņu. Nemāciet man dzīvot un es nestāstīšu, kurp jums doties. Un man ir pilnīgi vienalga, ar kādiem nolūkiem kāds manus salātus kritizēja – ar labiem vai ļauniem, tas ātrumu nemaina!
Ja es sagribēšu asas izjūtas, tad došos uz kādu no PieGdieņu žurnāliem un tur uzprasīšos. Vai arī Maskačkā uz ielas nobļaušos „Visi krievi un čigāni ir pidarasi!” Un atraušos pa pakaļu. Pie kam, po djelom atraušos – nav ko pašam līst un borzīt!
Savos mazdārziņos varat izlikt, kādus transparentus tik gribat: „Kūmiņš ir dura/garlaicīga/resna/...” – izklaidējieties sev un draugiem par prieku, ja jau tā patīk, tak manā mājā savus krāsainos krītiņus varat iebāzt, kur saule nespīd. Nepatīk? Sorry, es jums nestāstu, cik tizls un nepārskatāms noformējums ir jūsu žurnālam. Vai, kā man riebjas jūsu liekulība/stulbums/bezatbildība. Vai, ka jūsu suņi/kaķi/zivtiņas ir stulbi. Kaut gan brīžam gribas. Nu vismaz 9 gadījumos no 10 nestāstu, ja jau mēs tā cīši paskaitām. Tāpēc sūtīšu dirst atklātā tekstā visus, kas mani kaitinās.
Te jums nav nekāds Dailes teātris vai cits kultūras iestādījums, tādēļ kafiju no Dūltonas porcelāna tasēm, mazo pirkstiņu atšaujot, labāk dzert kādā citā – smalkākā vietā.
P.S. Un tekstus: „Es tik daudz laba esmu viņai darījis/-usi, a šī šitā...” varat pie spoguļa nemaz neiemēģināt. Paldies, protams, par visu jauko, es to nekad neaizmirsīšu, bet ja Jūs kaut ko darījāt cerībā, ka tad es visu mūžu pakaļ skraidīšu un klanīšos, tad kāds no mums ir pievīlies. Un es tā neesmu.