Krievija ir kā sieviete
ērtāk viņu mīlēt pa gabalu;) jebšu - kā es braucu uz Viskrievijas BTL konferenci.

Ielidojam Sočos (Adlerā patiesībā) pusē vienos pa dienu pēc Maskavas laika. Iznākot pa lidmašīnas durvīm (lūku?) uz trapa, karstais-mitrais-smagais gaiss iebliež kā ar vilnasmaisu. Pirmais pārsteigums - Soču lidosta: vī, kāda maziņa (vienstāvu) un smukiņa. Vēlāk gan izrādās, ka tas smukums ir tikai no āra, un tad arī - no jamporta lidmašīnu ielidošanas āra. Ieejam tādā kā apskretušā uzgaidāmajā zālē (teiksim... Siguldas stacija pirms gadiem 10), stājamies rindā uz passkontroli. Sākumā nevaram saprast - kas pa problēmu: dažus meitenes spīdzina pa 10 minūtēm, daži vispār atgriežas uzgaidāmā zālē un raksta uz maziem papirčikiem. Hmmm, nu gan, mums viss kārtībā tak - vīza ir, viss ok! Ka tik ne ar'! Arī mums izsniedz tādus papirčikus, imigrācijas taloni, vai kā jau tur saucas, jāuzraksta pa 2x, kā sauc, kur dzimis, kad dzimis, kādas valsts pilsonis, cik ilgi domā palikt Krievijā, kur un kāpēc, vīzas Nr., pases Nr... Izstāvam otru reizi rindu, ejam caur šauru gaiteni uz priekšu. Jāsaka, ka ar katru brīdi telpas kļūst arvien apskretušākas. Ienākam tādā kā šķūnī, kur kaktā uz zemes mētājas mūsu čemodāni. Pie izejas no telpas babulis salīdzina uzrakstus uz čemodāna lapiņas ar uzrakstiem uz bagāžas talona - ka nepaņemam ko svešu;) Nākošajā saules pārkarsētajā šķūnī (tur ir logi, bet tie ciet) atkal kaut kāda nesaprotama rinda. Un tad sākās murgs...

Un tagad klausieties uzmanīgi - neatkārtojiet mūsu kļūdu! Nemēģiniet "tikt ātrāk", iedodot savu pasi pārbaudei imigrācijas dienesta vidēja līmeņa priekšnieķelim, kas tusē tajā telpā, izliekoties varen izpalīdzīgs. Varu arī vārdu nosaukt - Genādijs Ševčenko. Viņš paņēma mūsu pases, tad izrādījās, ka vīzas pavaddokumentos trūkst viena zīmoga, tad viņš sāka aurot, aizgāja kaut kur ar mūsu pasēm, atgriezās pēc minūtēm 10, pases rokās vairs nebija... Uzrunāts vienkārši pagrieza muguru... Pēc trešās uzjautāšanas parādīja ar pirkstu uz formās tērptajiem imigrācijas dienesta džekiem, lai ejot tur. Ar tiem džekiem man izdevās normāli izskaidroties, viņi īsti pat nesaprata, kādas problēmas, un jau grasījās atdot pases, kad atgriezās tas ķēms (vot ne velti man tie kaulainie nepatīk!)... Sākās atkal brēkšana un draudēšana ar deportāciju, es metos zvanīt konferences organizatorei... Beidzot man apriebās un es uzrīkoju dozētu histēriju - zinu, cik ļoti vīriešiem tādas patīk!:) Vienkārši mācos tam ķēmam virsū, nelaidu pie vārda un histēriski ķērcu vienu vārdu: "A ko mums tagad - pakārties?! Pakārties? Pakārties?..."(Povesitsa? Da? Povesitsja?!) Pie kāda 7 ķērciena pases jau bija manās rokās;) Protams, uz atvadām nenovaldījos, pagriezos un izspļāvu no sērijas "Kaimiņu Jurim garāks!": "Ziniet, es vienmēr esmu mīlējusi Krieviju un krievus, bet tagad..."

Nu ja... Mazliet trīcošām kājelēm soļojam uz priekšu, meklēdamas mikriņu, ar kuru var tikt līdz mūsu viesnīcai Sočos. Ievēroju veselu baru vīriņu - taksistu un mikriņu šoferu, kas nepārprotami ir etniskie gruzīni (līdz 20.gs. 20.tajiem gadiem Soči piederēja Gruzijai). Viens tāds laipni apjautājās, ko ta meiteņi meklējot? 124. mikriņu meklējam, uz Sočiem gribam tikt. 124. vairs neesot, bet ar 105. varot tieši tāpat aizbraukt, reku tepat esot! Tad tēvocis apķeras, ka laikam sačakarējis sev businesu: vai ta meitenes ar taksi negribot braukt? Nē, nē, meitenes saka, mums naudiņas naaaav, brauksim labāk ar mikriņu, lieli paldiesi par izpalīdzēšanu;) Mikriņš tiek pielādēts līdz jumtam - ar cilvēkiem un somām, par aizvešanu 80 rubuļus paprasa no cilvēka (viens tantuks gan ir drusku sašutis - no rīta šurpu esot pa 35 rubuļi braukuši!). Bet nu mikriņā viss ir OK, šoferīts mūs laicīgi pabrīdina - kur kāpt, kad kāpt, kurp tālāk doties.

Viesnīcu atrodam bez problēmām, rezervācija spēkā (te vismaz nekādu nepatīkamu pārsteigumu). Kuru stāvu ta mēs gribot? Augstāk, augstāk! Un ar skatu uz jūru! Dabūjam ar, ko gribējām: 12. stāvs, skats uz jūru, baseinu un restoran Hrustaļnij jumtu;) Nometam somas, uzvelkam peldkostīmus un metamies ķert pigmentu. Pirmajā dienā savas nezināšanas pēc ieklīstam Publiskajā Pļažā, tur esam pašas bālākās;/ Izpeldamies jūrā arī. Nu es Jumsim teikšu... Visas kājas zilumos! Jo jūras dibens klāts ar dažāda lieluma vairāk vai mazāk glumiem akmeņiem, vilnis ir visai spēcīgs un ej vai peldi, tak ceļgalus nenosargāsi;/ BET! Pa Publisko Pļažu staigā babulis ar paplāti un tirgo belašus, čeburekus, hačapuri un sasisku v bulačke, kas noteikti nav Smalkajā Hoteļa pļažā. Nu tik gardu belašu mēs abas nudien neatceramies ēdušas!:) Un vēl kvass! Ak tu mīļo stundiņ, kāds garšīgs kvass viņiem ir! Sanāk par 18 santīmi glāze, tad nu mēs kvasu dzērām, kad vien sastapām rateļus ar krānu! (Kvasa krānu, protams!);)

Par dabu runājot, jā tur ir skaisti! Palmas, rozes, vēl visādi ziedoši krūmi un koki, kuriem nosaukumus nezinu, jūra (kamēr neiekāpj;)) arī smuka - sevišķi, kad vētra 4 balles bija. Pa gabalu kalni redzami. Nu smuki. Un Park Rivjer dikten glīts. Un promenādes ielai ne vainas: vakaros gan tikai, jāsaka - dienā ģībiens nāk virsū. Un monjuments "Jakorj i puška" bija taisni mūsu hoteļa pludmalē. Un abi teātri (Zimņijs un Ļetņijs) iespaidīgi, tāpat  Jūras ostas (Morskoi Port) ēka. Un patiesībā ir tīrs, pārsteidzoši tīrs. Miskastes ik pa 5 metri. Un neviena bomža - arī pilsētā.

Bet vispār... Pirmajā konferences dienā nojuka viss grapiķis, jo visu dienu (VISU DIENU!) visā pilsētā (VISĀ PILSĒTĀ!) nebija elektrības. Ot tad gan mēs dikti nožēlojām to 12. stāvu...;/ Un par barošanu hotelī personīgi man nekas slikts nav sakāms (kolēģei gan!), jo man garšo cepti kabači, kāpostu kotletes un dārzeņu salāti;) Labi, labi, desa arī tur bija! Un garšīga desa, es jums teikšu - kā bērnībā;) Ak jā, un vīns arī bija labs: "Kubanskoje suhoje - kaberne savinjon";)

Jā, un cenas, tās cenas! Trakākas kā Rīgā! Ofigetj!;/ Es nesapratu, ko visi tie ļautiņi (kas nebija konferences dalībnieki) tur vispār darīja? Turcijā būtu labāks seviss un pat varbūt lētāk...
 
Bet nu labi - tagad esmu bijusi Krievijas lepnākajā kūrortā;) Tikai... kā viņi to olimpiādi domā rīkot?!;/