5. (pēdējā diena) Tbilisi, Upliscihe, futbols.

Nu Upliscihi saviem spēkiem atrast nav tik vienkārši – es jau sāku bažīties, vai neatkārtosies stāsts ar Džvari. Par laimi vai uz katra stūra stāv cilvēki, kas gatavi norādīt Pareizo virzienu;)
Upliscihe ir kalnos izcirsts cietoksnis (ja nekļūdos – vēl pat pirms mūsu ēras), alas un labirinti! Jāsaka gan, ka no Vardzijas atšķiras (cik es atminos;)). 

Upliscihe

 

 

 

 

 

 

 

 

Special priekš Fanijas: Megi un Tēvoča Kotē pakausis (zelta zobs šajā rakursā nav redzams);)

Kad gatavojamies doties projām, pēkšņi vairs nevaram atrast izeju, tad arī rodas joks: „Kāpēc jāņem gids? Lai ārā izvestu! Negribat maksāt? Vot i blandieties te 3 dienas!” Beigās atrodam gan pareizo caurumu klintī un steigšus dodamies atpakaļ uz Tbilisi (caur Gori tikai izskrienot), jo šovakar ir Gadsimta Mačs – Megi futbola klubs „Zestafoni” cīkstās ar Tbilis „Ameri” par čempiona titulu. Tēvocis Kotē vēl pajoko, ka esot sapnī redzējis: rezultāts būšot 2:1 „mūsu labā”.;)
Tbilisi stadions ir grandiozs – paredzēts 80 tūkstošiem skatītāju. Un aizpildīts ir aptuveni par 2/3 – vienā pusē vienas komandas līdzjutēji, otrā - otras.;)

Stadions (Juniors apgalvo, ka izskatoties pēc kompjūterspēles).

 

Nespēju atturēties: 1:0 Zestafoni labā!;)

Spēle tā arī beidzas, kā Tēvocis Kotē paredzējis, un Mūsējie kļūst par čempioniem! Zestafoni līdzjutēji paķer avīzes, uz kurām spēles laikā sēdējuši, aizdedzina tās un vicina pa gaisu, svilpj, dzied un apkampjas. Pretējā puse sadrūmuši savāc pekelītes un aiztinās. SasodīC, un es jau cerēju, ka viņi uzrīkos masu kautiņu, kuru es varēšu nobildēt! Viss ir kā nākas: šampanietis pa gaisu, spīguļus šaujoši lielgabali un salūts. Un lai man te neviens nestāsta par klusajām un apspiestajām gruzīnu sievietēm! Es viņas esmu redzējusi futbola mača noslēgumā! Megi, protams, lec augstāk par visiem, vicinās ar rokām, pirmā uzsāk izaurēt visādus saukļus, bučojas un apkampjas ar vai pusi līdzjutēju, nerunājot nemaz par futbolistiem un treneriem!:)
Ak, jā, un futbola spēles laikā Tēvocis Kotē liktenīgi uzzina manu īsto vecumu. Viņš ir krietni pārsteigts, bet tūliņ skatiens kļūst blēdīgs un viņš saprasa manus skaipa kontaktus un telefonu. Visnepatīkamākais ir tas, ka viņš tūliņ pārtrauc izturēties pret mani kā pret jaunāko māsiņu, un sāk apkārtējiem izrādīt attieksmi „eto moi ženščina!” (Pārlecot laikam: kad Tēvocis Kotē nākošā rītā mani jau Rīgā esošu sazvana, lai paziņotu, ka esot atradis mani skaipā un uzjautātu, kad es atkal atbraukšot, sāku bažīties, ka nākošais pārsteigums būs Tbilisi taksists ar rožu pušķi, kurš zvana pie mana dzīvokļa durvīm!;/)
 

Ģimene gavilē, citi blenž uz salūtu!;)

 

Arī paši dienas varoņi gavilē;)

 
Un tad jau ir vēls vakars. Atgriežamies meiteņu mājoklī, ātri paēdam, es savelku mugurā visus iespējamos maiķīšus (pa dienu esmu saņēmusi vairākus sms par to, cik drausmīgi auksts ir Latvijā), atvadu bučas meitenēm, un mēs ar Megi dodamies ķert taksi. Pa ceļam uz lidostu aizvedu Megi uz restorānu „Faetons”, kur notiek futbola kluba svētku bankets (sagaidošie jaunekļi sarosās un ir gatavi mani vest pie galda, taču, ak, vai cik žēl – man ir laiks uz lidostu). Lidostā vēl iepērku kādus suvenīrus Junioram (nevaru tak atstāt neiztērētus lari), padzeru kafiju (draņķīgāko un dārgāko turku kafiju visā brauciena laikā), pasnaužu kājās stāvot un skumstot, ka šīs ir manas pēdējās stundas uz Gruzijas zemes, tad satieku Klasesbiedru Mārtiņu, kurš arī atgriežas Latvijā ar to pašu lidmašīnu, un pēdējo stundu mēs draudzīgi nopļāpājam.
 
Nobeigums:
Jūs pat iedomāties nevarat, cik es biju škrobīga, kad muitnieki mani palaida garām kā tukšu gaisu, bet man čemodānā bija tikai 2 atļautie litri vīna!!!!;/

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />