2.diena Zestafoni.

Lai gan 8:30 mani (un pēc tam Junioru arī;)) pamodina mobilais, vēl noguļam līdz gandrīz 10:00. Mūs pamodina uzstājīgs Ani telefona zvans. Megi padod meitai telefonu, tad „nodod” kārtīgu tirādi par tēmu: „Kas tur tādā agrumā te zvanās un Tavai Mātei neļauj gulēt?!” (Cik nu sapratu, jo tas viss tika nobērts gruzīnu valodā;)) Tikai uzzinājusi, cik daudz jau pulkstenis, viņa norāminās;) Tad ceļamies, KĀRTĪGAS brokastis (vai me!), tad Megi sāk saimnieciski rosīties – kārtot un tīrīt, mazgāt drēbes un vicināt grīdas lupatu. Slaistos pa pagalmu, sildos saulītē un ik pa laikam bažīgi ielūkojos pulkstenī – mēs maz šodien brauksim tālāk? Bet neko, kaut kad īsi pirms 14:00 dodamies uz Didubes autoostu, no kuras atiet maršrutkas uz Zestafoni. Tur Megi sasveicinās un sabučojas ar kādu duci cilvēku, tad iesēžamies Goda Vietās (tb blakus šoferim) un varam braukt. Mēs braucam un braucam, šoferis reizēm pārmet krustu sev (kad redzama baznīca), bet reizēm „nokrusto” priekšas stiklu. Sākumā domāju: tas laikam nozīmē, ka laimīgi esam izvairījušies no avārijas, taču pēc pāris nepārprotamām avārijas situācijām, kad stikls tomēr netiek „pārkrustots”, palieku vēl lielākā neizpratnē. Vienu brīdi mikriņa pasažieri sāk kaut ko brēkt nelabā balsī, šoferis sabremzē, pāri šosejai pie mums pietipina sirms vīriņš, pasažieri sauc kaut kādus skaitļus (skaitļus gruzīnu valodā es atpazīstu!;)), vīriņš atgriežas ar veselu klēpi maizes, kas smaržo tā kā pēc piparkūkām, cilvēki norēķinās un mēs braucam tālāk.
Beidzot esam Zestafoni, Megi kā vanags kaut ko vēro pa logu, tad apstopē transportu un mēs kāpjam ārā. Pārejam pār ielu pie kādas sīkas bodītes, šķiet rezervju daļas, viņa ietipina tur un iznāk ārā jau kopā ar „drug” Tēvoci Kotē. (Nu labi, es pieņemu, ka Tēvocis Kotē ir tikai nedaudz vecāks par mani – nu i kas, ka sirmi mati, da zelta zobs mirdz vien - arī pati Megi ir tikai nedaudzus gadus par mani vecāka.) Tēvocis Kotē aizslēdz bodi, iedarbina mašīnu un ved mūs uz Megi mājām. Tur mēs sabučojamies ar Nuku – jaunāko Megi meitu, kura tūliņ tiek norīkota mizot kartupeļus, noliekam somas un kaut kur braucam. It kā jau „na rabotu”, tb Futbola Klubu. Es līksmās priekšnojautās domās saberzēju roķeles – inčīgi tak, mož i nobildēties sanāks ar visu komandu, bet nekā! Pēdējā brīdī laikam Megi izlemj, ka dažas dienas pirms Lielā Mača nebūs prātīgi komandai mani rādīt;) Tāpēc nonākam kādā cilvēku pārpilnā pagalmā (tajā pagalmā, šķiet, gatavojas kaut kāds politisks mītiņš vai tikšanās ar deputātiem, katrā ziņā publika ir visnotaļ satraukta), kur Megi atkal metas ar visiem sveicināties un bučoties. Ik pa laikam tiek pieminēts „stumari Rigaši” (viesis no Rīgas). Patiesībā esmu galīgi apdullusi – no garā pārbrauciena, sveicināšanās ar daudzajiem cilvēkiem un aukstuma – jā, tur ir kaut kādi padsmit grādi, bet es esmu ģērbusies visai plāni. Kad beidzot esmu lielākai daļai publikas atrādīta, Megi paziņo: „Tev ir auksti!”, iesēdina mašīnā pie kāda sveša tēvoča, nokomandē: „Sēdi te! Es – uz darbu!”, iesēstas Tēvoča Kotē mašīnā un aizbrauc. Mēs ar svešo tēvoci mazliet parunājam par politiku un ekonomisko situāciju Latvijā un Gruzijā, tad viņš saka, ka iešot paklausīties, ko šamie tur muld, atstāj man mašīnas atslēgas, piekodinot, darbināt tik iekšā un braukt prom, ja kāds svešs kaut ko, un pazūd pūlī. Es klusiņām ķiķinu un sūtu sms Megi radiniecei Latvijā;) Pēc brīža mašīnā iekāpj 3 sievietes, sasmaidās ar mani un klusējot sēž. Man kļūst pavisam jautri. Vēl pēc kāda laika atgriežas arī svešais tēvocis, nopriecājas, ka Rīgas viesis esot uzdāvināts šiem un jautā: kur ta brauksim – pie Megi vai uzreiz pie viņiem? Viņi arī gluži labi protot viesus uzņemt! Iebilstu, ka tomēr labāk gribētu nonākt Megi mājās, viņš vien novelk: „Nu, skaties. Bet ja mājās neviena nebūs, brauksim pie mums bez kādas runas! Nekā nebaidies – Megi un Vano ir mūsu draugi!” Nuka, protams, ir mājās, tādēļ es palieku tur. Pēc brīža ierodas arī pati Megi un Tēvocis Vano. (Jāsaka, ka visu šo laiku es turpinu justies kā Afēriste, kas ar viltu ielavījusies svešā ģimenē!) Nu jau Megi ir tik tāl ar mani saradusi, ka, kamēr pati cep mčadi (kukurūzas miltu plāceņus),  ļauj uzklāt galdu un PAT uztic sagriezt sieru (nākošā rītā gan viņa sieru griež pati, jo manas šķēles, šķiet, bijušas 3x plānākas par Normālajām;)).
Tēvocis Vano uznes no pagraba vīnu (ne pēdējo reizi tajā vakarā;)), un mēs sēžamies pie galda. Tiek saukti tosti, pieminēta brīnišķīgā ģimenes atkalapvienošanās pēc ilgiem gadiem, vecāki, brāļi un māsas utt. Tēvocis Vano ir agronoms Zestafoni vīna rūpnīcā, tādēļ mēs spriežam arī par lauksaimniecību, salnām un vīna noietu vispasaules tirgū un Latvijā. Megi sēž ar mums līdz ierodas kaimiņš – Tēvocis Anzors, tad viņa noliek tīru šķīvi un glāzi, bet pati pazūd istabā. Tēvocis Anzors ir kolorīta persona – ilgus gadus dzīvojis Habarovskā, skaļš un nopietns vīrs. Atkal jau spriežam par politiku un ekonomiku, bet nu Tēvocis Vano galvenokārt ļauj runāt kaimiņam, jo nu tas ir visvecākais aksakals pie mūsu galda.
Un šajā brīdī viss mans ceļojums gandrīz vai sagriežas šķērsām, jo Tēvocim Vano un Tēvocim Anzoram dzimst ģeniāli plāni manis izklaidēšanai! Un tātad: rīt mēs dosimies Ekskursijā Uz Kalniem, bet vakarā cepsim un ēdīsim mcvadi (tb šašliku) Tēvoča Anzora dārzā! Juhū! Un dzersim pašu labāko vīnu, jā! Un alu arī, jā, viņi jau zinot gan, kā latviešiem garšo alus!;) Tikai ar lielām pūlēm (un arī vien tad, kad Megi man nāk talkā) izdodas pārliecināt entuziasma pilnos tēvočus, ka, nē, nāksies atlikt priekus līdz nākošai viesošanās reizei, jo man Batumi ir Ļoti Nopietnas Darīšanas, Patiešām Neatliekamas!:)
Dodos gulēt, izjūtot nelielu nožēlu par zudušajām izklaides iespējām, taču tie ir tikai ziediņi, nu jā...;)
 
P.S. Ak, jā, gandrīz aizmirsu piebilst: tā kā šodien ir mana Īstā (ne oficiālā) dzimšanas diena, un visas dienas garumā saņemu sms un telefona zvanus no draugiem. Pieņemu: Megi nosprieda, ka tie latvieši gan ir baigie bremzes, jo viņai ir informācija tikai par 12.05.;DDD