Labi, es tā jūtu, ka galveno domu Tu neesi sapratusi... Mēģināšu uz pirkstiem izskaidrot.
Man te tūliņ žurnālam būs 4 gadi, bet ja es izietu cauri katram ierakstam dienu dienā, tur būtu atrodamas 2-3 Patiešām Īstas problēmas, par ko vērts runāt. Pārējais ir khe, tpu - no pirksta izzīsts, no deguna izurbināts, Cosmo un tml. makulatūras inspicēts. Bet es par to esmu raudājusi, pārdzīvojusi un uztraukājusies. Nahuj?! Tas viss pat nebūtu vienas sīkas 3 sekunžu ilgas domeles vērts.
Un varu saderēt, ka Tavs žurnis ir tieši tāds pats. Un vēl 99 no 100 Cibā lasāmajiem. Visa mūsu - 99 dīvānkucīšu dzīve ir tāda: ar no pirksta izzīstām problēmām, par kurām mēs domājam, kamēr dabūjam grumbas pierē un sirmus matus. (Un ir atkal par ko satraukties.)
Bet ir cilvēki, kas pat par Reālām Problēmām daudz neiespringst. Un viņus es apskaužu! Un skumstu par to, ka šādi dzīvot neprotu, jo kopš beidzās bērnība, esmu nemitīgi iespringusi.

Un Tev nepatīk šī doma? Tev šķiet, ka baigi cēli ir dzīvot apkraujoties ar grabažām? Jo lielākoties jau mūsu dzīves sastāv no grabažām - izdomātām problēmām un patiesībā nevajadzīgām lietām.