Istjinu glagoļiš!:)
Laiku pa laikam atceros to dzīves periodu, kurā cietu no Īstām Problēmām - nu, Tu jau droši vien saproti, par ko es tagad - un tad man tiešām bija divi emocionālie stāvokļi. Vai nu neprātīgs izmisums, no kura nav redzama izeja, vai arī eiforija un pacilātība brīdī, kad problēma atkāpusies un radusies vismaz iluzora cerība, ka to varēs atrisināt.
Un, jā es to neesmu aizmirsusi, bet gan ik pa brīdim sev atgādinu reizēs, kad "viss ir tik stulbi, un prēmija jau iztērēta, un mīļotais nezvana, un 5 lieki kilogrami uz vēdera, un dzīve vispār sapista un velta".