Es izlasīju un brīnījos, kāpēc pieņemts uzskatīt "Zaļo zemi" par kaut kādām šausmām, tā bija visnotaļ interesanta. Un mums bija forša skolotāja, ar kuru uz "Zaļās zemes" pamata papļāpāt pr dzīvi, piemēram, kā smukā Ošu Anna varēja iemīlēties Brīviņu dēlā, ja Upītis to apraksta kā uzburbušu, trulu resni. Laba grāmata. Tā man bija viens jautājums arī biļetē Universitātes iestājeksāmenā, un, lai kā es eksaminācijas komisijai skaitīju nerātnās dainas, beigās šīs teica: "Liksim viņai pieci, "Zaļo zemi" viņa ir lasījusi."