Sīkstuļa kungs sēdēja uz slapjajiem pakāpieniem un šņukstēja. Tuvāk rotaļlietu nodaļai viņam nekā neizdevās piekļūt. Katru reizi, kad viņš mēģināja turp doties, cilvēku straume viņu tūliņ iznesa ārā.
-         Labvakar, cienītais kungs, - kāda balss viņu uzrunāja.
Viņam pretī stāvēja mazs cilvēciņš – šķībs, greizs un nepareizs.
-         Tu esi viens no elfiem? – pārcilājis prātā visus iespējamos variantus, jautāja Sīkstuļa kungs.
-         Nē, ser. Es neesmu nekāds elfs, bet gan kaprālis Šnobelis Šnobss no Pilsētas Sardzes. Bet šis ir konstebls Vizitors, ser. – radījums aplūkoja rokā sažņaugto papīra gabalu. – Bet tu, kā noprotu, esi Sekstūļa kungs.
-          Sīkstuļa kungs!
-         Jā, jā, pareizi. Tātad, tu nosūtīji ziņnesi uz Pilsētas Sardzes Namu, un mēs nu reaģējam ar uzslavas cienīgu ātrumu, ser, - teica kaprālis Šnobss. – Lai gan ir Cūkssvētku priekšvakars, darba mums ir stāvgrūdām, un svētku dzerstiņš ar gaidīt gaida, ser... Kaut gan, tas jau nav tik svarīgi, ser, tā kā mūsu Pods, tas ir, es gribēju teikt – konstebls Vizitors, kurš šeit atrodas, nedzer, jo ticība viņam to neļauj, toties es dzeru, bet vienalga ierados šurp, jo tāds ir mans pilsoņa pienākums, ser!
Pabeidzi šo tirādi, kaprālis Šnobss moži salutēja – nu vai arī izdarīja kaut ko tādu, kas viņaprāt atbilda salutēšanai. Protams, viņš jau vēl būtu varējis piebilst kaut ko tamlīdzīgu: „Un tāds bagāts izdzimtenis kā tu varētu gan pateikties augstāk minētajam kaprālim, iešķiebjot viņam kādu jauku pudelīti, vai divas, vai arī kādā citādākā taustāmā veidā izrādot savu pateicību”, - taču viņš to neteica. Tas viss tāpat bija lasāms kaprāļa sejā kā grāmatā. Šādos gadījumos pat Šnobsa ausis spēja runāt.
Diemžēl Sīkstuļa kungs šobrīd atradās tādā garastāvoklī, kas nebūt neveicināja izpratni. Viņš piecēlās kājās un ar drebošu pirkstu norādīja uz augšējo kāpņu laukumiņu.
-         Es vēlos, lai jūs dodaties turp, - viņš teica, - un arestējat viņu!
-         Arestējam kuru, ser? – gribēja zināt kaprālis Šnobss.
-         Santa Ruksusu!
-         Par ko, ser?
-         Par to, ka viņš nekaunīgi sēž alā un dala bērniem dāvanas!
Kaprālis Šnobss aizdomājās.
-         Ser, varbūt tu sakarā ar svētkiem esi mazliet... nu šito... pārspīlējis? Tā sacīt, viena glāzīte, otra, trešā?... – viņš cerīgi jautāja.
-         Es nedzeru.
-         Ļoti saprātīgi, ser, - uzslavēja konstebls Vizitors. – Alkohols ir dvēseles negods. Svētais Urnālijs, otrā grāmata, divdesmit ceturtais pants.
-         Es tā īsti nesapratu, ser, - mulsi atzinās kaprālis Šnobss. – Man šķita, ka Santa Ruksusa pienākums kā reiz ir izdalīt bērniem dāvanas.
Nu bija pienākusi Sīkstuļa kunga kārta aizdomāties. Viņš vēl nebija paspējis prātā sakārtot notikumus, laika bija pieticis tikai apjēgt notiekošā aplamību.
-         Bet šis Santa Ruksuss ir krāpnieks! Viņš nav īsts! – Sīkstulis beidzot iebrēcās. – O, jā! Viņš šeit ir ielavījies ar viltu!
-         Nu, tas gan man nav nekāds pārsteigums, vai zinies, - Šnobss paraustīja plecus. – Domā - es ticēšu, ka īstais Santa Ruksuss katru gadu veselas divas nedēļas tupēs kaut kādā Ank-Morporkas bodītē? Pašā karstākajā darba laikā? Ha! Ka tik ne ar! Es tā arī domāju, ka tu noalgo kādu nebūt večuku, pielīmē viņam lieko bārdu...
-         Bet šis nav tas Santa Ruksuss, kuru mēs parasti izmantojam, - Sīkstuļa kungs centās izskaidrot situāciju, jūtot, kā zeme viņam šūpojas zem kājām. – Viņš alu ir ieņēmis nelikumīgi!
-         Tātad šis Santa Ruksuss ir cits Santa Ruksuss? Pavisam neīsts?
-         Nu... jā... nē...
-         Un viņš dala bērniem dāvanas? – precizēja kaprālis Šnobss.
-         To es arī saku! Gatavais bandīts!
Šnobss domīgi pakasīja degunu.
-         Nū... – viņš piekāpīgi novilka. Cerības uz taustāmu pateicību gaisa ar katru brīdi vairāk. Pēkšņi viņam kas ienāca prātā: - Ser, viņš izdāļā tavu preci, ja?
-         Nē! Nē! Dāvanas viņš ir atnesis sev līdzi!
-         Ja? Nū, ja viņš izdāļātu tev piederošas mantas, tad gan būtu problēma, ko mēs varam risināt. Īpašuma atņemšana īpašniekam ir viena no drošākajām nozieguma pazīmēm. Ja īpašumam pieaug kājas, tā teikt, un rokas, jā. Tomēr šajā gadījumā, hmmm, īpašums netiek aizskarts. Nu jā, kā es jau teicu... Godīgi sakot, ser, ja viņš tev kaut ko būtu nozadzis...
-         Šis ir godīgs veikals, - Sīkstuļa kungam beidzot bija izdevies aizrakties līdz problēmas saknei. – Mēs neizdalām savu preci vienkārši tāpat pa labi, pa kreisi. Nu un kā mēs varam tirgoties, ja blakus ir iekārtojies kāds, kas to pašu atdod par velti? Lūdzu, virsnieku kungi, jums tas noziedznieks ir jāaizvāc no šejienes.
-         Ja pareizi saprotu – jāarestē Santa Ruksuss?
-         Jā!
-         Tavā veikalā?
-         Jā!
-         Visu bērnu acu priekšā?
-         J... – Sīkstuļa kungs gandrīz aizrijās. Sev par lielām šausmām viņš apjēdza, ka kaprāļa Šnobsa teiktajā, lai cik arī savādi tas nešķistu, kaut kāda jēga ir. – Domā – tas izskatīsies ļoti nelabi?
-         Vispār nespēju iedomāties, kā tas varētu izskatīties labi, ser.
-         Bet varbūt to var izdarīt kaut kā, nu, slepeni? – cerīgi jautāja Sīkstuļa kungs.
-         Slepeni? Protams, var jau mēģināt... – vilcinājās kaprālis Šnobss.
Teikums pakārās gaisā kā gaidoši pastiepta plauksta.
-         Es parādā nepalikšu, - beidzot apjēdza Sīkstuļa kungs.
-         Nu tad ne par ko vairāk nesatraucies. Mēs zinām, ko darīt, tāds jau ir mūsu darbs, - kaprālis Šnobss viņu mierināja, gozēdamies augstsirdībā pēc gūtās uzvaras. – Ej nu uz savu kabinetu, iedzer tēju, bet mēs aši šeit ieviesīsim kārtību. Varēsi būt mums ļoti pateicīgs.
Sīkstulis pablenza uz viņu kā jau cilvēks, kurš ļoti, nu ļoti šaubās, taču beigās tomēr devās projām. Kaprālis Šnobss apmierināti saberzēja ķepiņas.
-         Klau, Pods, vai tur, no kurienes tu ieradies, arī ir Cūkassvētki? – viņš jautāja, soļodams kopā ar konsteblu Vizitoru augšup pa kāpnēm. – Tu tik paskaties uz šo paklāju! Interesanti, kāda cūka te ir ganījusies? Smird jau nu tiešām kā cūku kūtī...
-         Mēs saucam šos svētkus par Svētā Urnālija gavēni, - atbildēja Ommnijā dzimušais konstebls Vizitors. – Taču tiem nav nekāda sakara ar pagānisku māņticību un rupju komerciju. Vienkārši visa ģimene sanāk kopā, lai skaitītu lūgsnas un gavētu.
-         Un apskrubinātu kādu tītaru vai cāli, ja?
-         Tas ir gavēnis, kaprāli Šnobs. Atkārtoju: gavēnis. Mēs neēdam neko.
-         Sapratu. Katram savs, tā es vienmēr saku. Vismaz nenākas visu nakti gatavot ēst, lai pēc tam visu nākošo dienu cienātu viesus, kas atvilkušies par velti pierīties. Jūs dāvanas arī viens otram nedāvināt?
Viņi veicīgi palēca sāņus, lai palaistu garām divus puišeļus, kuri devās lejup pa kāpnēm, stiepdami milzīgu laivu.
-         Vispār jau tiek uzskatīts par piedienīgu dāvināt citiem jaunākās reliģiskās brošūras, bet bērni saņem „Urnālija grāmatu”, - atbildēja konstebls Vizitors. – Reizēm tā mēdz būt pat ilustrēta, - viņš uzmanīgi piemetināja, it kā runa būtu par kādiem aizliegtiem priekiem.
Viņiem garām paskrēja maza meitenīte, kas aiz ķepas vilka līdzi par sevi divreiz lielāku lāci. Ķepainis bija spilgti rozā krāsā.
-         Bet man vienmēr dāvina vannas sāli, - žēlojās Šnobss. – Vēl - ziepes, šampūnus, dažādus drogu uzlējumus un tonnām visādu štruntu priekš vannas. Nespēju saprast – kāda joda pēc, jo es taču gandrīz nekad nemazgājos. Esmu jau mēģinājis dot šādus un tādus mājienus, bet nē – dāvina un dāvina, dāvina un dāvina... Daži cilvēki ir tādi nejēgas.
-          Aha, pilnīgi riebjas, - piekrita konstebls Vizitors.
Otrajā stāvā viņi ieraudzīja milzīgu pūli.
-         Nē, tu tik paskaties! Kad es biju sīks, Santa Ruksusa kungs man nekad neko nedāvināja, - teica kaprālis Šnobss, drūmi uzlūkodams bērnus. – Es katru gadu Cūkassvētku priekšvakarā kā tāds muļķis uzkāru zeķi, bet no rīta tā vienmēr bija tukša. Ja neskaita vienu reizi, kad mans papiņš to bija pievēmis.
Šnobijs nebija nekāds varonis, taču šobrīd viņa acīs bija uzradies savāds spīdums – tā var spīdēt acis tikai cilvēkam, kurš savā dzīvē ir redzējis pārāk daudz tukšu zeķu... un piedevām vienu – pilnu un smirdošu. No gandrīz sadzijušās rētas viņa sīkajā un krunkainajā dvēselē kāds bija noplēsis visu kreveli.
- Es dodos iekšā, - viņš paziņoja.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />