Santa Ruksuss. T.Pratčets

Kaulu Tornis gruva lēnām un iespaidīgi. Tas bruka un bruka. Sākumā salūza kolonnas, tad nokrita ledus plāksnes no jumta, pēc tam sāka plaisāt un jukt ledus sienas. Gaisā karājās liels mākonis, kuru veidoja sniegpārslas un ledus kristāliņi.
Sūzena vēroja notiekošo, stāvēdama pie kokiem. Jauneklis, kurš bija krampjaini pieķēries tuvākajam stumbram, beidzot atvēra acis.
-         Pārsteidzoši, - viņš pēdējiem spēkiem teica.
-         Sākumā bija sniegs, tad tornis, tagad atkal sniegs. Tu par to?
-         Nē, es par to, kā tu skrēji. Ar mani uz pleciem. Ui!
-         Aaa, tas...
Ledus turpināja drupt. Kolonnas ne tikai nogāzās, tās sašķīda un izjuka pa sīkiem gabaliņiem.
Kad ledus putekļu mākonis nosēdās, skatam pavērās gluds sniega klajums.
-         Nu re, it kā nekas nebūtu bijis, - secināja Sūzena un pagriezās pret vaidošo jaunekli. – Tu kā šeit uzradies?
-         Nezinu. Atvēru. Acis. Un ieraudzīju.
-         Kas tu vispār tāds esi?
-         Man... man šķiet, ka mans vārds ir Žultainais. Un es... es esmu Paģiru Akdievs.
-         Vai tad ir tāds paģiru dievs?
-         Paģiru Akdievs, - precizēja jauneklis. – Kad es ierodos pie cilvēkiem, viņi tūliņ saķer galvu un vaid: „Ak, dievs...” Starp citu, cik jūsu te ir?
-         Kā – cik? Vispār jau, es šeit esmu viena.
-         Aaa, labi. Jauki...
-         Nekad netiku dzirdējusi par tādu paģiru dievu.
-         Bet tu taču esi dzirdējusi par Žūpīgo, Vīna Dievu? Ui.
-         Jā, protams.
-         Tāds aptaukojies, ar vīnogu lapu vainagu galvā un mūžam vīna glāzi rokā... Ak, dievs... Zini, kāpēc viņš vienmēr tik priecīgs? Kāpēc viņam tik apmierināta seja? Tāpēc ka Žūpīgais zina: nākošā rītā viņš jutīsies brīnišķīgi. Jo tieši es...
-         Viņa vietā ar paģirām mokies tu? – aptvēra Sūzena.
-         Un es pat nedzeru! Ui! Bet kuram nākas katru rītu pamosties ar galvu podā? Arrgh! – Jauneklis apklusa un atkal saķēra galvu. – Paklau, vai  galva var būt oderēta ar suņa vilnu?
-         Nedomāju gan.
-         Aaa. – Žultainais sāka šūpoties. – Esi dzirdējusi, ka cilvēki mēdz teikt: „Vakar izdzēru piecpadsmit kausus gaišā, bet pamodos svaigs kā gurķītis”?
-         Jā, esmu kaut ko tādu dzirdējusi.
-         Maitas! Viss tādēļ, ka tieši es no rīta pamostos, guļot šķīvī ar pusapēstu čilli. O, kā es sapņoju reiz no rīta atvērt acis un redzēt, ka mana galva nekam nav pielipusi! – Viņš apklusa. – Vai šajā mežā žirafes dzīvo? – Žultainais pēkšņi jautāja.
-         Šeit? Nē, manuprāt.
Viņš satraukti paskatījās kaut kur Sūzenai virs galvas.
-         Indigo krāsā, tādas gari izstieptas un visu laiku mirgojošas?
-         Ļoti šaubos.
-         Tad labi. – Žultainais knapi stāvēja uz kājām. – Piedod, bet šķiet, ka brokastis prasās ārā.
-         Bet ir taču jau vēls vakars!
-         Tiešām? Tātad vakariņas.
Žultainais uzmanīgi saliecās kā kabatas nazis un noslīdēja aiz koka sniegā.
-         Labais džekiņš, ne? – atskanēja balss no zariem. Tas bija krauklis. – Dzert mazāk vajag! Tā vien uzprasās, lai šo pārliktu pār celi.
Pēc skaļas intermēdijas Paģiru Akdievs atkal parādījās šaipus kokam.
-         Un ēdiens... – viņš murmināja. – Es vispār neko neēdu, taču ārā nāk un nāk...
-         Ko tu tur darīji? Es domāju – Kaulu Tornī? – jautāja Sūzena.
-         Oi! Nav ne jausmas, - atzinās Akdievs. – Man vēl ir paveicies, ka šoreiz neturēju rokā ceļazīmi un nebiju ģērbies kā... – viņš pēkšņi apklusa un novaibstījās. – Un mugurā man nav sieviešu apakšveļa. – Žultainais nopūtās. – Kāds kaut kur ir krietni izklaidējies, - viņš skumji piebilda. – Bet tas noteikti nebiju es. Patiešām žēl, ka tā.
-         Pamēģini kaut ko iedzert, - ieteica krauklis. – Salāpīt paģiras. Tā teikt – izdzīt velnu ar sātanu.
-         Bet kā tu šeit uzradies? – uzstājīgi jautāja Sūzena.
Akdievs pārtrauca savus veltos mēģinājumus nicīgi pablenzt uz kraukli.
-         Nezinu, - viņš paraustīja plecus. – Šeit - tas ir kur?
Sūzena paskatījās uz klajumu, kur pirms brīža bija slējies Kaulu Tornis.
-         Lūk, tur burtiski pirms dažām sekundēm atradās ļoti nozīmīga celtne, - viņa teica.
Akdievs uzmanīgi pamāja.
-         Es bieži vien redzu ko tādu, kā pirms dažām sekundēm vēl nebija, - viņš atzinās. – Un to, kas jau pēc mirkļa pazūd. Pat nezinu, kam par to pateikties. Jāatzīstas, ka es cenšos neiegaumēt redzēto.
Viņš atkal saliecās uz pusēm un iekrita sniegā.
„No torņa nekas nav palicis pāri, - nodomāja Sūzena. – It nekas, izņemot sīkus ledus gabaliņus un vēju.”
Viņa atkal izjuta pārliecību, ka tornis nav tāpat vien izgaisis. Nē... tas šeit nekad nav bijis. Tādēļ arī nav drupu, it nekā, kas liecinātu...
Šī vieta bija visai īpatnēja. Saskaņā ar leģendām, tieši šeit arī dzīvoja Santa Ruksuss. Dīvaini, ja tā padomā. Bija pat grūti iedomāties, ka šādā vietā varētu dzīvot jautrais rotaļlietu meistars.
Vējš svilpoja kokos. No zariem krita sniegs. Kaut kur tumsā atskanēja sīku pakaviņu klaboņa.
Zirnekļveidīga figūriņa pārslīdēja pāri kupenai, uzlēca bezsamaņā guļošajam Akdievam uz pakauša un sīkām acu pērlītēm blenza uz Sūzenu.
-         Neiebilsti? – jautāja velnēns, izvelkot nezin no kurienes savu milzīgo āmuru. – Darbs tomēr ir jāpadara, neskatoties ne uz kādu metaforisku, jeb pareizāk sakot – folkloristisku pārliecību.
-         Ak, labāk lasies projām.
-         Domā, es tas sliktais? Pagaidi vien, drīz ieradīsies mazie rozā zilonīši, - apsolīja velnēns.
-         Es tev neticu.
-         Tie izlien viņam no ausīm un, pretīgi čivinādami, lidinās ap galvu.
-         Hā, - dziļdomīgi novilka krauklis. – Ļoti līdzīgi sarkankrūtīšiem. No tiem jau vis kaut ko var sagaidīt.
Akdievs atkal atsāka vaidēt.
Sūzena pēkšņi saprata, ka nevēlas viņu šeit pamest. Viņš tomēr ir cilvēks. Vismaz ārēji. Divas rokas, divas kājas. Un šeit viņš var nosalt. Protams, dievs jeb arī akdievs, nezin vai var nosalt, bet vienalga... Cilvēks citu cilvēku nekad nelaimē nepametīs. Sūzena pat domās sevi paslavēja par normālu, cilvēcisku domāšanu.
Bez tam, Žultainais varētu atbildēt uz dažiem viņas jautājumiem, protams, ja vien izdosies to reanimēt līdz tādam stāvoklim, kad viņš sāk saprast jautājumus.
No sala stindzinātā meža noras viņus vēroja zvēru acis.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />