Santa Ruksus alā ienāca meitenīte, kuras acis no sajūsmas bija pilnīgi apaļas.
-         PRIECĪGUS CŪKASSVĒTKUS. HO. HO. HO. TAVS VĀRDS IR... EIFRĀZIJA KAŽOCIŅA, VAI NE?
-         Nu, mīlulīt, atbildi onkulītim.
-         ‘ā.
-         UN TEV IR SEŠI GADI.
-         Nu, neklusē, mazulīt. Ak, ziniet, viņi visi šajā vecumā ir tādi...
-         ‘ā.
-         UN TU GRIBI ZIRDZIŅU...
-         ‘ā.
Mazā roķele ieķērās Santa Ruksusam kapucē un pievilka to tuvāk savai mutītei. „Bagātais onkulis sadzirdēja skaļus čukstus. Tad Santa Ruksus atkal atlaidās pret sava krēsla atzveltni.
-         JĀ, JĀ, ZINU. KĀDA PALAIDNĪGA CŪCIŅA, VAI NE?
Santa Ruksus figūra brīdi mirguļoja, tad gandrīz tūliņ atkal atguva skaidras kontūras. Kaulaina roka kaut ko izvilka no dāvanu maisa.
-         NU KO, TE BŪS PAVADA UN SEGLI TAVAM ZIRDZIŅAM. UN VĒL ARĪ JOCĪGA CEPURE UN BIKSES, KURAS IZSKATĀS TĀ, IT KĀ KABATĀS BŪTU IEBĀZTI DIVI PŪKAINI TRUŠI.
-         Bet mums nav līdzekļu zirdziņam, Efij. Un mēs dzīvojam trešajā stāvā. Kā viņu turp...
-         O, NESATRAUCIETIES. TAS JAU IR JŪSU VIRTUVĒ.
-         Santa Ruksus, tu droši vien joko, - asi attrauca māmiņa.
-         HO. HO. JĀ, ES TAČU ESMU PLAŠI PAZĪSTAMS RESNĪTIS – JOKDARIS. VIRTUVĒ? KĀDS SMIEKLĪGS JOKS. LELLES UN VISS PĀRĒJAIS TIKS PIEGĀDĀTS VĒLĀK, SASKAŅĀ AR JŪSU VĒSTULI.
-         Nu, Efij, kas jāsaka?
-         Paudies.
-         Saimniek, tu ko – tiešām viņiem virtuvē noliki zirgu? – steigšus jautāja „bagātais onkulis” Alberts, izmantojot brīdi, kamēr alā vēl nav ienācis kārtējais bērns.
-         NERUNĀ BLĒŅAS, ALBERT, ES TAČU PAJOKOJU.
-         Lai slavēti dievi, citādi es jau sāku domāt...
-         TAS IR GUĻAMISTABĀ.
-         Ēee...
-         TĀ BŪS HIGIĒNISKĀK.
-         Nu, vismaz par vienu lietu mēs varam būt droši, - novilka Alberts. – Trešais stāvs? Šie ļaudis tagad mums obligāti ticēs.
-         TIEŠI TĀ. ZINI KO? MAN TAS VISS SĀK PATIKT. HO. HO. HO.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />