Santa Ruksuss. T.Pratčets

Stieplīte iznāca dārzā nostājās līdzās Vidējam Deivam. Ja vien to varēja saukt par dārzu. Drīzāk tas bija zemes pleķis ap... māju. Ja vien to varēja dēvēt par māju. Protams, neviens jau nežēlojās, tikai ik pa brīdim visi pēc kārtas devās ārā. Iekšpusē bija kaut kā neomulīgi.
Stieplīte nodrebinājās.
-         Kur tad šis? – viņš jautāja.
-         Tur – augšā, - atbildēja Vidējais Deivs. – Joprojām mēģina atmūķēt to istabu.
-         To ar tām daudzajām slēdzenēm?
-         Aha.
Vidējais Deivs uztina kazaskāju. Mājas... torņa... nu tās vietas iekšpusē papīpēt nevarēja, katrā ziņā ne normāli. Tabaka tūliņ ieguva kaut kādu pretīgu piegaršu, tā ka uz vemšanu vien vilka.
-         Kāda velna pēc? Mēs taču paveicām visu, kādēļ šurp nācām... Stāvējām kā tāds idiotu bariņš un blenzām, kā tas nedataisītais burvelis purpina savus buramvārdus. Es knapi noturējos neapzviedzies. Ko viņam vēl vajag?
-         Teica tak: ja tā istaba ir ciet, tad viņam jāredz, kas tur iekšā.
-         Bet man likās, ka mums ir jāizdara tas, dēļ kā esam ieradušies, un jāvācas projām.
-         Ja? Tad ej un pasaki to viņam. Gribi uzpīpēt?
Stieplīte paņēma tabakmaku un nomierinājās.
-         Daudzās nejaukās vietās man ir nācies būt, taču šitā pārspļauj visu.
-         Aha.
-         Tā vienkārši gāž no kājām. Un šausmīgi gribas apēst kaut ko citu, ne tikai ābolus.
-         Aha.
-         Un tās nolādētās debesis arī man krīt uz nerviem.
-         Aha.
Viņi centās neskatīties uz debesīm. Nezin kāpēc šķita, ka tās kuru katru brīdi var nogāzties tieši tev uz galvas. Un debesis ietvēra milzīgi tukšumi, kādiem noteikti nevajadzēja būt. Uz šiem tukšumiem pat paskatīties nevarēja – acis tūliņ sāka smelgt kā iekaisis zobs.
Gabaliņu nostāk šūpolēs šūpojās Bandžo. „Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, - nodomāja Deivs, - Bandžo šeit jūtās lieliski.”
-         Vakar Bandžo atrada koku, kurā aug cukurgailīši, - viņš drūmi paziņoja. – Es gan saku „vakar”, taču kas zina – kad tas bija patiesībā? Un viņš staigā šim pakaļ kā tāds šunelis. Kopš nomira māmiņa, neviens Bandžo pat pirkstu piedūris nebija. Viņš tak ir kā mazs bērns, saproti? Iekšēji. Vienmēr tāds bijis. Allaž ar visu nāca pie manis. Zini kā agrāk bija? Es tik pasaku: „Iebliez viņam”, un šis kāaa mauc...
-         Jā, pēc viņa blieziena reti kurš spēja piecelties.
-         Aha. Bet tagad Bandžo staigā pakaļ šim. Es jau esmu no tā noguris.
-         Tad kāpēc vēl esi šeit?
-         Desmit tūkstoši dolāru. Un šis teica, ka būšot pat vēl vairāk, saproti? Vairāk kā spēj iedomāties.
Šis – tā viņi dēvēja Tējaslaiku.
-         Ne jau tikai nauda viņam vajadzīga.
-         Nu nē - vara pār pasauli man nudien nav vajadzīga, - noburkšķēja Vidējais Deivs. – Varas dēļ var iekulties baigajās nepatikšanās...
-         Atceros, ka tava māmiņa kaut ko līdzīgu mēdza teikt, - pamāja Stieplīte. Vidējais Deivs pārgrieza acis – kurš gan neatceras Mā Lillijbalto. – Tava māmiņa bija ļoti tieša sieviete. Stingra, taču taisnīga.
-         Aha, stingra gan.
-         Un vēl es atceros kā viņa nožņaudza Glumo Ronu ar viņa paša kāju, - turpināja Stieplīte. – Tavas māmiņas labajai rokai bija dzelžains tvēriens.
-         Aha. Dzelžains gan.
-         Viņa jau nu tādu Tējaslaiku nepaciestu.
-         Aha, - piekrita Vidējais Deivs.
-         Starp citu, gribu pateikt, ka jūs bijāt viņai sarīkojuši skaistas bēres. Viss Krēslas rajons bija sanācis izvadīt. Visi tērpušies savās labākajās drēbēs. Milzums ziedu. Visi izskatījās tik... – Stieplīte centās atrast pareizo vārdu. – Tik laimīgi. Šī vārda skumjākajā nozīmē, protams.
-         Aha.
-         Paklau, vai tu gadījumā nezini, kā no šejienes tikt projām?
Vidējais Deivs noraidoši pakratīja galvu.
-         Es arī nezinu. Domāju, ka vajadzētu atrast to vietu... – Stieplīte nodrebinājās, atceroties. – Nu, to, kur viņš izrēķinājās ar važoni... Ārprāts, joprojām tirpuļi pārskrien, kā atminos. Es šitā pat ar personīgo tēvu neizrīkotos...
-         Aha.
-         Ja viņš būtu vienkārši jucis, nebūtu nekādas bēdas, ir tak strādāts ar visādiem trakajiem. Bet ir tā: viņš runā pilnīgi normāli, un tad pēkšņi...
-         Aha.
-         Bet varbūt pamēģināsim viņam piezagties no mugurpuses un...
-         Aha, tūliņ. Un cik ilgi mēs pēc tam nodzīvosim? Precīzāk, cik sekundes?
-         Bet ja nu paveicas... – vēl spirinājās Stieplīte.
-         Ja? Tu taču esi viņu redzējis. Viņš nav no tiem, kas draud. Viņš ir no tādiem, kas nobeigs ij aci nepamirkšķinājis. Čiks, un tu jau esi debesīs. Nē, mums ir jāpaciešas. Apmēram kā tajā parunā par tīģera apseglošanu.
-         Ja? Un kas tur bija ar to tīģeri? – aizdomīgi apjautājās Stieplīte.
-         Nu... – Vidējais Deivs vilcinājās. – Nu, zari sitīsies sejā, blusas kodīs. Bet ir jāturas visiem spēkiem. Domā tikai par naudu. Tā šeit ir maisiem. Pats redzēji.
-         Es visu laiku domāju par to stikla aci. Tā vien šķiet, ka tā blenž man iekšā galvā.
-         Nesatraucies. Viņš tevi ne par ko netur aizdomās.
-         Kā tu to zini?
-         Tu taču joprojām esi dzīvs, vai ne?

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />