Santa Ruksuss. T.Pratčets

-                          Nesavelc tik stipri! Ei, nu nesavelc tik stipri!
-                          PĪK.
Nepievēršot uzmanību strīdam, kas risinājās viņai aiz muguras, Sūzena turpināja apsekot visus kanjonus Nāves bibliotēkā, kura bija tik liela, ka tajā nudien varētu veidoties mākoņi, ja vien tie kaut ko tādu uzdrošinātos.
-                          Labi. Labi, - teica balss, kurai viņa centās nepievērst uzmanību. – Apmēram šādi. Man taču spārni arī ir jākustina.
-                          PĪK.
-                          Aha, - tikko dzirdami nočukstēja Sūzena, - Santa Ruksuss...
Viņam bija veltīta nevis viena grāmata, bet gan vairāki gari plaukti. Pirmais sējums, kā izskatījās, bija sarakstīts uz pergamenta tīstokļa. Santa Ruksuss bija ļoti vecs.
-                          Jā, jā, lieliski. Nu, kā es tev patīku?
-                          PĪK.
-                          Jaunkundz? – pie viņas vērsās krauklis, gribēdams dzirdēt vēl vienu viedokli.
Sūzena pagriezās. Krauklis, rotājies ar sarkanu krūtežu, aizlēkāja viņai garām.
-                          Čik-čirik-čik-čirik, - viņš nočivināja. – Fiu-fiuuu. Hopā-hop, cik es esmu jauks putniņš...
-                          Tu tikai sevi piekrāp, - teica Sūzena. – Striķītis rēgojas.
Viņa izritināja tīstokli.
-                          Varbūt man jānometas uz apsniguša zara? – domīgi murmināja krauklis. – Varbūt tieši tā pietrūkst pilnīgai līdzībai?
-                          Bet... Es to nevaru izlasīt! – iesaucās Sūzena. – Burti ir tādi... dīvaini...
-                          Ēteriskās rūnas, - uzreiz atpazina krauklis. – Galu galā Santa Ruksuss jau nav cilvēks.
Sūzena pārvilka plaukstu pāri plānajai ādai. Tēli tinās ap viņas pirkstiem.
Viņa gan nevarēja izlasīt uzrakstīto, taču varēja to sajust. Sūzena sajuta sniega smaržu, tik stipru, ka viņas elpa kļuva redzama. Viņa dzirdēja dažādas skaņas, nagu dunoņu pret zemi, sasalušu zaru lūšanu mežā...
Spilgta mirdzoša bumba...
Sūzena atjēdzās un pagrūda tīstokli tālāk no sevis. Tad paņēma citu, kurš vairāk izskatījās pēc koka kriju sloksnēm. Burti lidinājās virs tā. Lai arī kāda šī valoda bija, taču lasīšanai ar acīm tā, šķiet, nebija paredzēta. Drīzāk tā izskatījās pēc tāda kā Braila raksta, lasīšanai ar domām. Ainas tinās ap viņas sajūtām: slapja vilna, sviedri, priedes, sodrēji, ledaini auksts gaiss, mitru pelnu piegarša, cūku sū... izkārnījumi – steidzīgi izlaboja tā viņas smadzeņu daļa, kas bija atbildīga par bērnu audzināšanu. Vēl bija asinis un... pupu garša? Tēli bez vārdiem. Gandrīz... dzīvi.
-                          Bet tas nav pareizi! Visiem zināms, ka Santa Ruksuss ir jautrs resnītis, kurš izdala bērniem dāvanas! – iesaucās Sūzena.
-                          Mūsdienās – jā, bet ne jau agrāk. Pati zini, kā mēdz notikt, - teica krauklis.
-                          Es?
-                          Nu kaut kas līdzīgs pārkvalificēšanās kursiem, - skaidroja krauklis. – Pat dieviem nākas soļot līdzi laikam, vai ne? Iespējams, ka pirms dažiem tūkstošiem gadu viņš bija pavisam citāds. Tas ir visai iespējams. Toreiz taču pat zeķu nebija.
Viņš pakasīja knābi.
-                          Tātad, - turpināja krauklis, jūtoties savā elementā. – Visdrīzāk, ka viņš iesākumā bija parasts ziemas demi... deme... vai kāds jau tur ...urgs. Nekā nevaru iegaumēt. Nu visādas tur lietas: asinis sniegā, saules modināšana. Viss sākās ar dzīvnieku upurēšanu: vajadzēja nodzīt līdz nāvei varenu pinkainu dzīvnieku. Vai zini – Teķukores kalnos vēl joprojām dzīvo cilvēki, kuri Cūkassvētkos nožmiedz paceplīti, bet pēc tam klaiņo no mājas uz māju, dziedot dziesmiņas par nevainībā mirušo putniņu. Ar visādiem tur trallalā-tralallā. Ļoti tautiski un ļoti mistiski.
-                          Paceplīti? Kāpēc tieši viņu?
-                          Pat ideju nav. Varbūt reiz kāds teica: „Nu tad tā, džeki, vai nu mēs ņemam uz grauda vienu sasodītu maitasbērnu ērgli – ar asu līku knābi un briesmīgi lieliem nagiem, vai arī zirņa lieluma paceplīti, kurš visu laiku čivina. Nu, izvēlieties...” Kāpēc izvēle bija šāda – tas taču ir acīmredzami. Tā vai citādi, pēc tam viss nolaidās līdz reliģijas līmenim, sākās visādi rituāli, kuru jēga ir tikai viena – atrast savā ēdienā pupu. „Oho, - tad visi saka, - vecīt, tu esi karalis.” Un tas nejēga, kura bļodā tika iemesta tā nejaucība, ar’ domā:  „Padomā tik, karalis... Re cik veiksmīgi viss sanācis.” Tikai jau pēc mirkļa šis dabū auļot pa piesnigušiem laukiem, mēģinot aizbēgt no saviem galdabiedriem, kuri dzenas pakaļ, vicinādami svētos sirpjus. Un viss tādēļ, lai sniegs nokustu un zeme atmostos. Zini, ārkārtīgi... etnogrāfiski. Bet reiz kādam iešāvās prātā: „Ei, izskatās, ka tā sasodītā saule tāpat katru rītu uzlec. Tad kāda joda pēc mēs uzturam tos liekēžus druīdus?” Čik ar sirpīšiem un uzrodas jaunas vakances. Tādi nu ir tie dievi. Vienmēr atrod iespēju... pielīst.
-                          „...tā sasodītā saule tāpat katru rītu uzlec...” – domīgi novilka Sūzena. – Kā tu to zini?
-                          No pieredzes. Katru rītu tas notiek. Pats redzēju.
-                          Es par tiem svētajiem sirpjiem un visu pārējo.
Krauklis pašapmierināti izslējās.
-                          Parastais krauklis ir ļoti, ļoti neparasts okults putns. Piemēram, pērkona dievs Aklais Io agrāk vienmēr aicināja palīgā kraukļus. Tie lidinājās apkārt un pēc tam ziņoja, kur ko ir redzējuši.
-                          Agrāk? Un tagad?
-                          Ēēmmm... tu taču zini, ka viņam pierē acu nav, tikai tie ap galvu lidojošie acu āboli, kuri arī skatās apkārt... – krauklis nedaudz apmulsis noklepojās. – Patiesībā, agri vai vēlu tam bija jānotiek.
-                          Paklau, tu vispār kādreiz domā par kaut ko citu, izņemot acu ābolus?
-                          Protams. Ir jau vēl arī iekšas.
-                          PĪK.
-                          Starp citu, viņam ir taisnība, - teica Sūzena. – Dievi nenomirst. Vismaz ne līdz galam...
Tie turpina eksistēt – kaut kur. Kādā akmenī, dziesmas vārdos, saprātīgā dzīvniekā, vēja čukstos. Viņi nekad neaiziet pilnībā, ieķeras pasaulē ar nagiem un zobiem, mūžīgi cīnās par tiesībām atgriezties. Ja esi vienreiz bijis dievs, tad tāds arī paliec vienmēr. Daba taču arī ziemā it kā nomirst...
-                          Labi, - Sūzena pamāja ar galvu. – Paskatīsimies, kas ar viņu notika...
Viņa nocēla no plaukta pēdējo sējumu un atvēra uz labu laimi...
Sajūtas iecirta kā ar pātagu...
... cūkas nagi, bailes, asinis, aukstums, nakts...
Grāmata izkrita viņai no rokām un pati aizvērās.
-                          PĪK?
-                          Es... ar mani viss ir kārtībā.
Palūkojusies uz grāmatu, Sūzena saprata, ka patiesībā tas bija draudzīgs brīdinājums, kā no mājdzīvnieka, kas palicis vai traks no sāpēm, taču vienalga negrib skrāpēt vai kost savam barotājam. Pagaidām negrib. Lai arī kur bija Santa Ruksuss, dzīvs vai miris, tas gribēja, lai viņu liek mierā...
Viņa paskatījās uz Žurku Nāvi. Mazā skeletiņa sīkajos acu dobumos plaiksnīja tik pazīstamas zilas liesmiņas.
-                          PĪK. Ī-IK?
-                          Žurks saka: ja viņš gribētu par Santa Ruksusu uzzināt visu, tad dotos uz Kaulu Torni.
-                          Ai, tās jau tikai vecmāmiņu pasaciņas, - Sūzena atmeta ar roku. – Turp it kā dodoties visas caur kamīna dūmeni nosūtītās vēstules. Vienkārši sena leģenda.
Viņa pagriezās. Žurku Nāve un krauklis klusējot viņu uzlūkoja, un tad viņa pēkšņi saprata, ka izturas pārāk normāli.
-                          PĪK?
-                          Žurks jautā: „Ko nozīmē „vienkārši”?” – pārtulkoja krauklis.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />