Pātaru Ansis ([info]kuminjsh) rakstīja,
@ 2006-11-24 10:06:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:tulkojumi

Santa Ruksuss. T.Pratčets


Par spīti tam, ka bija Cūkssvētku vakars, visā Neredzamajā Universitātē valdīja dedzīga rosība. Pat ikdienā* burvji nedodas gulēt agri, taču  šodien tieši pusnaktī bija jāsākas lielajam Cūkassvētku mielastam.

_________
* Parasti burvji dzīvoja saskaņā ar režīmu, kas viņiem pašiem patika vislabāk. Daudzi vecākās paaudzes burvji pat bija pilnībā pārvākušies pagātnē, bet bija arī tādi, kā entropijas profesors, piemēram, kurš bija izgudrojis veselu laika sistēmu, kas pamatojās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki viņam apkārt ir tikai ilūzija.
Kā zināms, pastāv vāji entropiski principi un spēcīgi entropiski principi. Vājie principi pamatā vēsta par visuma brīnumaino būtību, kas ļauj cilvēkiem evolucionēt līdz tādam līmenim, lai, piemēram, mitinātos universitātēs. Savukārt spēcīgie principi informē: gluži otrādi, pats visuma pastāv tikai tādēļ, lai cilvēki varētu ne tikai strādāt universitātēs, bet arī rakstīt biezus zinātniskos darbus, kuru virsrakstos figurē tādi vārdi kā „kosmoss” un „haoss”**.
Neredzamās Universitātes entropijas profesors bija izgudrojis vēl vienu principu – īpašu un neatvairāmu: vienīgais visuma pastāvēšanas iemesls ir  - nodrošināt Neredzamās Universitātes entropijas profesora evolūciju. Taču šis ir tikai oficiālais dotās teorijas izklāsts, patiesībā tai tic gandrīz visi: atšķirība ir tikai cilvēka, kura evolūciju un labklājību nodrošina visums, vārdā un profesijā.
** Zināms patiesības grauds šeit ir. Visums noteikti strādā sabiedrības labā. To uzskatāmi demonstrē saule – uzlecot katru rītu, tieši tad, kad cilvēkiem ir jāmostas.
 
Par Cūkassvētku mielasta patieso vērienu var spriest kaut vai no tāda fakta, ka Neredzamajā Universitātē par vieglu launagu tik uzskatīti trīs četri ēdieni, neierēķinot sieru un riekstiņus.
Daļa no burvjiem sāka trenēties laicīgi. Dekāns, piemēram, tagad spēja pacelt uz dakšiņas divdesmit mārciņas smagu tītaru. Pusnakts gaidīšana tikai piešķīra veselīgu asumiņu profesionāli noslīpētām apetītēm.
Telpās valdīja patīkamas gaidas, siekalu dziedzeri jau bezmaz čurkstēja priekšnojautās, jau iepriekš tika savāktas veselas kolekcijas ar tabletēm un pulverīšiem, kuri varēja noderēt pēc pāris stundām, kad ķermenī mazliet zemāk par krūšu kurvi divpadsmit dažādi ēdieni uzsāks savstarpēju cīniņu.
Brīnulli, saslējis augšup apkakli, izgāja sniegotajā pagalmā. Augstsprieguma enerģijas maģijas fakultātes logos dega gaisma.
-                          Nu nezinu, nezinu... – murmināja arkkanclers. – Nakts pirms Cūkassvētkiem, bet viņi vēl strādā. Tas nav normāli. Cūkassvētki taču... Jā, kad es vēl biju students, šajā diennakts stundā man jau otro reizi sākās paģiras...
Patiesībā Domiņš Spītnieks un viņa studentu-pētnieku grupa bija gatavi Cūkassvētku sagaidīšanai. Viņi bija izrotājuši Heksu ar aslapes zariņiem, bet uz lielā stikla kupola, zem kura atradās lielākai skudru pūznis, bija uzmaukta papīra cepurīte.
Brīnulli tā vien šķita, ka katru reizi, kad viņš šurp atnāk, ir uzradies kas jauns tajā... mehānismā... domājošajā mašīnā – vai kā ar to sauc. Reizēm gadījās, ka vienas nakts laikā noslēpumainā iekārta pati pārbūvējās. Bet reizēm, kā stāstīja Spītnieks, Hekss pats mēdza sastādīt un uzzīmēt plānus tām lietām, kas viņam ir nepieciešamas. Paskatoties vien uz Heksu, Brīnulli pa muguru sāka skraidīt skudriņas. Jāsaka, ka šodien skudriņas metās auļot kā aptrakušas – aparātam blakus sēdēja mantzinis. Vienā mirklī no Brīnulli galvas visi kājsēnītes rūķēni izlidoja kā vēja izpūsti.
-                          Ei, vecīt, ko tu te dari? – viņš jautāja. – Tev šobrīd bija jāatrodas savā istabā un jālēkā augšā lejā, lai atbrīvotu vairāk vietas vēderā. Šovakar taču ir Cūkssvētku mielasts, atceries?
-                          Heijā, lai dzīvo viss, kas rozā, zils un zaļš! – atsaucās mantzinis.
-                          Eee... mums ienāca prātā, ka Hekss varētu... nu... tā teikt palīdzēt, ser, - paziņoja Domiņš Spītnieks, kurš sevi uzskatīja par Neredzamās Universitātes saprāta simbolu, - atrisināt mantziņa problēmu. Mēs nodomājām, ka tā varētu būt viņam laba Cūkassvētku dāvana.
-                          Ak, dievi. Mantzinim nav nekādu problēmu, - teica Brīnulli un paklapēja pa galvu muļķīgi smaidošajam mantzinim, vienlaikus tikai ar lūpām nočukstot vārdus „galīgi nojūdzies”. – Tikai nedaudz izklaidīgs, un viss. Es teicu: „NEDAUDZ IZKLAIDĪGS”, ja? Par ko tad brīnīties: viņš augām dienām tikai rēķina un rēķina. Svaigā gaisā pat neiziet. Es teicu: „VECĪT, TU PĀRĀK RETI IZEJ IEELPOT SVAIGU GAISU!”
-                          Mums ienāca prātā, ka varbūt viņam gribas ar kādu parunāties... – mulsi teica Domiņš.
-                          Ko tādu? Es taču visu laiku ar viņu runājos! Cenšos pēc iespējas retāk atstāt viņu vienu, - Brīnulli paraustīja plecus. – Tad viņš uzreiz saskumst.
-                          Eee... jā... kā tad, - diplomātiski teica Domiņš. Viņš pazina mantzini kā cilvēku, kurš par jautrāko nodarbi uzskatīja mīksti vārītu olu aprīšanu. – Tātad... eee... tomēr jāpamēģina vēlreiz, labi? Vai esi gatavs, Šķindētāja kungs?
-                          Jā, paldies, zaļu un mazliet kanēļa, ja tas jūs neapgrūtina.
-                          Interesanti, kā viņš ar mašīnu runās? – drūmi teica Brīnulli. – Tai tak pat ausu nav.
-                          Patiesībā vienu ausi mēs esam uztaisījuši, - iebilda Domiņš. – Eee..
Un viņš norādīja uz lielu cilindru caurulīšu labirintā.
-                          Klau, vai tik tas nav vecā Vientieša Vējiņa klausāmais stobriņš? – aizdomu pilns jautāja Brīnulli.
-                          Tas pats, arkkancler, - Domiņš nokrekšķināja. – Redz, lieta ir tāda, ka skaņa izplatās viļņiem...
Atcerējies, ka runā ar burvi, Domiņš apklusa. Paredzēt Brīnulli domu gaitu bija vieglāk par vieglu: ja „viļņi”, tātad „jūra”. Un tālāk sāktos bezjēdzīgs strīds, kādi jau ne mazums bija gadījušies. Izveidotos kārtējais neizpratnes bezdibenis, kurš vienmēr radās, kad viņš mēģināja arkkancleram kaut ko izskaidrot. Noteikti tiks piesaukts „paisums”, „smiltis” un varbūt pat „saldējums”...
-                          Viss notiek ar maģijas palīdzību, arkkancler, - viņš pārlaboja, atteicies no cīņas.
-                          Aaa, skaidrs, - mazliet vīlies novilka Brīnulli. – Tātad nekādu tur sarežģītu būšanu ar atsperēm, zobratiem un caurulītēm?
-                          Nekādu, ser, - apstiprināja Domiņš. – Tikai maģija. Jāsaka gan, ka visai progresīva.
-                          Viss skaidrs. Un ko tā dara?
-                          Hekss var dzirdēt visu, ko viņam saka.
-                          Interesanti. Tātad nav nekādas vajadzības caurumot kartona gabalus un spaidīt taustiņus, kā jūs to visu laiku darāt?
-                          Es jums tūliņ visu parādīšu, ser, - apsolīja Domiņš. – Tā, Adriān, inicializē GLK.
-                          Kas, kas tur jādara? – ieinteresēti viņam pār plecu snaikstījās Brīnulli.
-                          Tas nozīmē... nu... parauj galveno lielo kloķi, - negribīgi paskaidroja Domiņš.
-                          Aa, nu jā – GLK ir daudz īsāk. Ļoti saprātīgi...
Domiņš nopūtās:
-                          Pilnīgi piekrītu, arkkancler.
Viņš pamāja vienam no studentiem, kurš parāva sarkanu kloķi ar uzrakstu „Neraustīt”. Kaut kur Heksa dziļumos sāka griezties zobratiņi. Caurulēs pretī skudru pūžņiem atvērās mazi vārstuļi, un miljoniem skudru metās skriet pa stikla caurulīšu labirintiem. Domiņš ņēmās spaidīt koka klaviatūras taustiņus.
-                          Nesaprotu, kā tu vari atcerēties, kādā secībā jārīkojas, - Brīnulli nošūpoja galvu, vērojot viņa darbošanos ar nelielu interesi.
-                          Pamatā es darbojos intuitīvi, arkkancler, - atbildēja Domiņš. – Kaut arī iesākumā ir jāpatērē zināms laika daudzums, kamēr apgūsti pamatus. Tātad, mantzini, - viņš turpināja, - principā tu vari sākt runāt...
-                          Viņš saka: „PASAKI KAUT KO, MANTZINI!” – pakalpīgi nokliedzās Brīnulli tieši mantzinim ausī.
-                          Korķuviļķis? Tā ir tikai spalviņa, teica auklīte, - atsaucās mantzinis.
Heksam iekšā kaut kas savērpās. Tālākajā istabas kaktā neveikli sāka griezties modernizēts aunu galvaskausiem rotāts rats ar ūdens piedziņu.
Atsperu murskulī iestiprinātā zoss spalva sāka uz papīra zīmēt burtus:
„+++ Kāpēc Tu Sevi Uzskati Par Spalviņu?+++”
Uz brīdi mantzinis aizdomājās, bet tad atbildēja:
-                          Zini, man pašam ir sava karote.
„+++ Pastāsti Man Par Savu Karoti.+++”
-                          Eee... tā ir maziņa...
„+++ Vai Tas Tevi Satrauc?+++”
Pirmajā brīdī mantzinis sadrūma. Taču pēc tam atkal atdzīvojās.
-                          Opiņā, re kur arī Galerta kungs! – viņš iesaucās, taču tas neskanēja visai priecīgi.
„+++ Cik Ilgi Tu Biji Galerta Kungs?+++”
Mantzinis pilnīgi salēcās.
-                          Tu ņirgājies par mani? – viņš iekliedzās.
-                          Pārsteidzoši! – iesaucās Brīnulli. – Tas lūznis viņu tomēr ir iedzinis stūrī. Šitas jau strādā labāk kā tabletes no kaltētām vardēm. Kā tev tas izdevās?
-                          Eee... – samulsa Domiņš. – Laikam pats no sevis sanāca...
-                          Pārsteidzoši, - atkārtoja Brīnulli, izdauzot pīpi pret Heksa sānu, tieši pret uzlīmi „Skudrupūznis Inside”. – Tātad šis ir mākslīgais saprāts?
-                          Var teikt arī tā, - piesardzīgi atbildēja Domiņš. – Protams, Hekss nemāk domāt. Itin nemaz. Tā tikai izskatās, ka māk.
-                          Aaa, tas ir kaut kas līdzīgs dekānam, saprotu, saprotu... – pamāja Brīnulli. – Bet vai šitādas smadzenes varētu iebāzt dekānam galvā?
-                          Arkkancler, iekārta sver desmit tonnas.
-                          Tiešām? Ooo, tad vajadzēs ļoti lielu lauzni... – Viņš brītiņu paklusēja, tad iebāza kabatā roku. – Starp citu, es atnācu šurp darīšanās. Atļaujiet iepazīstināt: kājsēnītes rūķēns...
-                          Sveiki, - kautrīgi sasveicinājās rūķēns.
-                          Viņš ir ieradies, lai šo Cūkassvētku nakti pavadītu kopā ar mums. Vai zini, man tas šķita dīvaini. Protams, katros Cūkassvētkos ir kas nereāls, - skaidroja Brīnulli. – Pēdējā nakts gadā un tā tālāk. Santa Ruksuss laidelējas apkārt un tādā garā. Pašu garāko ēnu laiks un tā. Savācas visa gada okultās drazas. Visādas lietas var notikt. Es tā padomāju – varbūt tu vari viņu pārbaudīt? Kaut arī – visdrīzāk nav par ko satraukties.
-                          Kājsēnītes rūķēns? – pārjautāja Domiņš.
Rūķēns vēl ciešāk piespieda sev klāt maisiņu.
-                          Un kas tur īpašs? – Brīnulli paraustīja plecus. – Galu galā zobu fejas taču ir, vai ne? Starp citu, vīna dievs taču ir, tātad būtu jābūt arī paģiru dievam...
Viņš pēkšņi apklusa.
-                          Jūs neko nedzirdējāt?
-                          Ko tad, arkkancler?
-                          Dzin-dzin-dzin, kā sudraba zvārgulīšu šķindas.
-                          Piedodiet, ser, bet es neko nedzirdēju.
Brīnulli paraustīja plecus.
-                          Nu labi... par ko es runāju?... Ak tā... tad lūk, līdz vakardienai neviens par tādu kājsēnītes rūķēnu ij dzirdējis nebija...
-                          Tā tas ir, - apstiprināja rūķēns, - līdz šim vakaram pat es pats par sevi nebiju dzirdējis.
-                          Mēs noskaidrosim visu, ko vien varēsim, arkkancler, - diplomātiski teica Domiņš.
-                          Malacis, - Brīnulli viņu paslavēja un ielika rūķēnu atpakaļ kabatā.
Pēc tam paskatījās uz Heksu.
-                          Pārsteidzoši, - viņš vēlreiz teica. – Tātad šitas lūznis tikai izskatās tā, it kā spētu domāt?
-                          Eee... jā.
-                          Bet patiesībā tas nedomā?
-                          Eee... nē.
-                          Tātad tikai rada iespaidu, ka domā, bet patiesībā tā ir tikai izrādīšanās?
-                          Eee... jā.
-                          Nu tieši tāpat kā mēs visi, - Brīnulli bija sajūsmā.



<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?