Arkkanclers Brīnulli pasmaidīja.
Viņš bieži mēdza smaidīt, jo piederēja tiem cilvēkiem, kas smaida pat tad, kad nejūtas savā ādā. Taču šoreiz viņš smaidīja, jo lepojās ar sevi. Viņš varbūt bija nedaudz samīcīts, taču varēja lepoties.
-                          Vienreizēja vannas istaba, vai ne? – viņš jautāja. – Un tā bija aiznaglota, vai spēj iedomāties? Šitāds stulbums! Nu labi, varbūt sākumā arī radās kādas grūtības, - viņš piesardzīgi bilda, - bet tas jau bija sagaidāms. Iedomājies, šeit ir pilnīgi viss. Gliemežvāku formas kāju vanniņas. Tu tikai paskaties. Vesels skapis ar peldmēteļiem. Bet šajā vannā ir kaut kāds verķis, kas taisa ūdenī lielus burbuļus, pat ja tu zirņus vai gadu neesi ēdis. Un šajā šķirstiņā ar nārām virsū ir paslēpts pods kāju nagu apstrādāšanai. Es tev saku - šeit ir pilnīgi viss.
-                          Speciāls pods kāju nagu apstrādāšanai? – bailīgi pārjautāja kājsēnītes rūķēns.
-                          Ei, nerausties nu tik dikti, - pamācoši teica Brīnulli, atverot vāku grezni izrotātai krūkai ar uzrakstu „VANNAS SĀLS” un izņemot no tās vīna pudeli. – Neviens cilvēks nespēj turēties pretī tādam nagu apstrādes pasākumam un tamlīdzīgām lietām. Vecā labā maģija. Zināma kopš pirmssākumiem.
Viņš pacēla pudeli pret gaismu.
-                          Cerams, ka ir gana atdzisis, - Brīnulli teica, atkorķējot vīnu. – Tātad saki – sēnītes?
-                          Es pats gribētu zināt, kāpēc tas tā, - rūķēns paraustīja plecus.
-                          Tātad tu nezini?
-                          Nē. Pēkšņi atjēdzos un sapratu, ka esmu kājsēnītes rūķēns.
-                          Pārsteidzoši, - Brīnulli bija sajūsmā. – Vēl mans tēvs allaž mēdza teikt: sak, ja staigāsi basām kājām, pie tevis noteikti ieradīsies kājsēnītes rūķēns. Bet es pat nenojautu, ka tu patiesībā eksistē. Biju pārliecināts, ka tēvs visu ir izdomājis. Zobu fejas - jā, un šitās sīkās radībiņas, kas dzīvo ziedos – pats bērnībā tiku tās kolekcionējis, bet neatminos gan, ka būtu dzirdējis pasakas par kājsēnītes rūķēniem. – Viņš iemalkoja vīnu un iegrima domās. – Klau, man ir viens attāls radinieks, kura uzvārds ir Kuojusēņs. Atzīšos – man vienmēr ir paticis, kā skan viņa vārds.
Viņš paskatījās uz rūķēnu pāri glāzes malai.
Tu nevari kļūt par arkkancleru, ja nesaod nepatikšanas jau pa gabalu. Ai, nē, nepareizi. Tu nevari ilgi būt par arkkancleru – tā būs pareizi.
-                          Nu, un kā tev patīk tavs darbs, ko? – Brīnulli domīgi jautāja.
-                          Zini, darboties ar blaugznām būtu daudz patīkamāk, - godīgi atzinās rūķēns. – Izdotos biežāk iziet svaigā gaisā, un tamlīdzīgi.
-                          Domāju, ka viss sākumā ir rūpīgi jāpārbauda, - Brīnulli nošūpoja galvu. – Varbūt tas, ko tu stāsti, ir pilnīgas blēņas...
-                          Nu paldies, - drūmi pateicās kājsēnītes rūķēns.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />