Santa Ruksuss. T.Pratčets

Nāve iemeta maisu kamanās, tad ierausās tajās arī pats.
-                          Tev viss lieliski izdodas, saimniek, - Alberts viņu uzslavēja.
-                          SPILVENS TRAUCĒ, - kārtējo reizi savelkot jostu, žēlojās Nāve. – NEESMU RADIS PIE TĀDA LIELA VĒDERA.
-                          Labāku vēderu nevarēju piedāvāt, saimniek. Tu, tā sacīt, meties uz galvas ūdenī.
Alberts atkorķēja pudeli ar aukstu tēju. Pēc izdzertā heresa viņu mocīja pamatīgas slāpes.
-                          Viss ir lieliski, - viņš vēlreiz teica. – Sodrēji, pēdas uz paklāja, izdzertais heress, kamanu sliedes uz jumta... Tam ir jānostrādā.
-                          DOMĀ?
-                          Esmu pārliecināts.
-                          BEZ TAM ES PACENTOS IZDARĪT TĀ, LAI DAŽI BĒRNI MANI PAMANĪTU, - lepni paziņoja Nāve. – ES JŪTU, KAD VIŅI LŪR.
-                          Lieliski izdomāts, ser.
-                          AHA.
-                          Tomēr man gribētos kaut ko ieteikt... Pilnīgi pietiek ar tradicionālo „Ho-ho-ho”. Nav nekādas vajadzības piebilst: „Trīciet un drebiet, ak, mirstīgie”, ja vien nevēlies, lai bērni izauguši kļūtu par augļotājiem vai kaut ko tamlīdzīgu.
-                          HO. HO. HO.
-                          Nu re, izdodas jau daudz labāk. – Alberts steigšus iebāza degunu piezīmju grāmatiņā, lai Nāve neredzētu viņa seju. – Vēl gribēju teikt, saimniek, ka vislabāko rezultātu sniegtu publiska uzstāšanās. Pilnīgi nopietni saku.
-                          PARASTI ES TĀ NERĪKOJOS.
-                          Santa Ruksuss ir publiska persona, saimniek. Ir jau ļoti labi, ka daži bērni tevi redzēja, taču viena publiska uzstāšanās garantētu daudz lielākus panākumus. Ļoti derīgi atrofētiem ticības muskuļiem, tā sacīt.
-                          TIEŠĀM? HO. HO. HO.
-                          Vienkārši lieliski, saimniek. Par ko es te runāju?... Ak tā... veikali un bodītes tiek slēgti vēlu. Daudzus bērnus ved skatīties uz Santa Ruksusu. Saproti? Protams, ne jau uz īsto, bet kādu večuku sarkanā mētelī ar spilvenu vēdera vietā. Neuztver to personiski, saimniek.
-                          UZ VEČUKU, SAKI? HO. HO. HO.
-                          Saimniek, ar to es nedomāju, ka mums...
-                          VAI BĒRNI TO ZINA? HO. HO. HO.
Alberts domīgi pakasīja degunu.
-                          Domāju, ka zina, saimniek.
-                          TĀ NEDRĪKST BŪT. TAD MANI NEPĀRSTEIDZ, KA IR... RADUŠĀS GRŪTĪBAS. TICĪBA TIKA SAKOMPROMITĒTA. HO. HO. HO.
-                          Tā var teikt, saimniek. Eee... ho-ho...
-                          NU UN KUR RĀDA TO PARODIJU?  HO. HO. HO.
Alberts beidzot padevās.
-                          Nu, piemēram, Sīkstuļa lielveikala tirdzniecības zālē. Tur Santa Ruksusa ala ir ļoti iecienīta vieta. Laikam viņiem ir izdevies nolīgt labāko Santa Ruksusu.
-                          NU KO, TAD DOSIMIES TURP. UN PĀRSTEIGSIM VIŅUS. LĪDZ NĀVEI. HO. HO. HO.
-                          Hmm, kā teiksi, saimniek.
-                          TĀ BIJA VĀRDU SPĒLE, ALBERT. NEZINU, VAI PAMANĪJI.
-                          Iekšēji esmu pārsmējies līks, saimniek.
-                          HO. HO. HO.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />