Jāierumo Brīnulli sakārtoja ap vidukli aptīto dvieli.
-                          Nu, Modo kungs, kā sokas?
Universitātes dārznieks salutēja.
-                          Tvertnes ir pilnas, arkkanclera kungs, ser! – viņš moži ziņoja. – Visu dienu kurināju uguni!
Citi vecākie burvji drūzmējās pie durvīm.
-                          Jāierumo, - teica modernās rūnistikas profesors, - es patiešām uzskatu šo tavu lēmumu par, eee, nedaudz nepārdomātu. Neba velti šīs istabas durvis bija aizslēgtas un aiznaglotas.
-                          Atceries, kas bija uz tām rakstīts, - piebilda dekāns.
-                          Tas bija tādēļ, lai visādi ziņkārīgie te nevazātos, - atcirta Brīnulli, noplēšot ietinamo papīru no ziepēm.
-                          Lūk, - pamāja ar galvu nenoteikto pētījumu katedras vadītājs. - Tieši tā. Tieši tādēļ šādi brīdinājumi tiek rakstīti.
-                          Šī ir vannas istaba, - Brīnulli stingri teica. – Bet jūs visi uzvedaties tā, it kā es dotos uz moku kambari.
-                          Vannas istaba gan, - piekrita dekāns, - taču to ir projektējis Bezgalvainais Stulbenis Džonsons. Arkkanclers Debesudusma izmēģināja to tikai vienu reizi, bet pēc tam lika aiznaglot. Jāierumo, padomā kā nākas, es tevi lūdzu! Tas tomēr ir Džonsons!
Iestājās pauze, jo pat Brīnulli uzreiz nezināja, ko teikt.
Nu jau šo pasauli pametušais (kā daudzi uzskatīja – žēl, ka ar tādu kavēšanos) Bertolds Statlijs Džonsons vēl dzīves laikā tika atzīts par sliktāko izgudrotāju visā Plakanajā pasaulē. Nē, nevis sliktāko, bet pašu sliktāko. Slikti izgudrotāji taisa visādas ierīces, kas nedarbojas. Salīdzinot ar Bezgalvaino Stulbeni Džonsonu, viņi visi ir tikai sīki kaitnieki. Katrs muļķis var uztaisīt iekārtu vai mehānismu, kas neko nedara, lai cik reizes jūs arī spaidītu slēdzi. Nē, Bezgalvainais Stulbenis no visas sirds nicināja šādus nejēgas. Lai ko arī viņš radītu, viss strādāja – bet tikai ne tā, kā bija rakstīts instrukcijā. Jums ir vajadzīga viena ballistiskā raķete „zeme-gaiss”? Pasūtiet B.S.Džonsonam nelielu dekoratīvo strūklaku. Tas viņam viens pīpis. Jāsaka gan, ka neveiksmes viņu neapbēdināja, tāpat kā negaisa viņa klientu, šo psihiski nenormālo ļautiņu ziņkārība. Mūzika, ainavu dārzkopība, arhitektūra – viņa talants aptvēra visas šīs lietas. Tik varens izgudrotājs viņš bija.
Jāsaka, ka līdz šim gan neviens nebija dzirdējis, ka Stulbenis Džonsons būtu projektējis arī vannas istabas. Kaut gan, kā piezīmēja Brīnulli, Džonsons taču bija projektējis un uzbūvējis vairākas lielas ērģeles, kuras– ja tā labi padomā – lielākoties tāds cauruļu sakopojums vien ir.
Citi burvji, kuri strādāja Universitātē daudz ilgāk par Brīnulli, draudzīgi apgalvoja: ja Bezgalvainajam Stulbenim Džonsonam ir izdevies uztaisīt daudz maz strādājošu vannas istabu, tas nozīmē tikai vienu – viņš ir gribējis radīt pilnīgi kaut ko citu.
-                          Zināt ko, es personīgi vienmēr esmu uzskatījis, ka Džonsona kungs tiek nelietīgi aprunāts, - beidzot Brīnulli izdomāja, ko atbildēt.
-                          Nu protams! – pikti iesaucās modernās rūnistikas profesors. – Tad jau var teikt arī, ka lapsenes galīgi neinteresē ievārījums!
-                          Ne jau viss viņa radītais slikti strādā, - Brīnulli teica, maigi noglāstīdams pēdu beržamo pumeku. – Nu kaut vai tā iekārta, ar kuru virtuvē mizo kartupeļus.
-                          Vai tu domā to, kurai sānos ir bronzas plāksnīte ar uzrakstu „Uzlabota ierīce manikīra taisīšanai”, ko, arkkancler?
-                          Paklausieties, - iebrēcās Brīnulli, - tas ir tikai ūdens! Pat Džonsons nevarētu pataisīt to bīstamu! Modo, ver vaļā slūžas!
Burvji pakāpās atpakaļ, bet dārznieks pagrieza dažus grezni izrotātus bronzas ratus.
-                          Man ir apnicis zem jūsu kājām pa grīdu meklēt ziepes! – bļāva arkkanclers, kamēr ūdens šalca sienā paslēptajās caurulēs. – Higiēna! Tas ir vissvarīgākais!
-                          Tikai pēc tam nesaki, ka mēs tevi nebrīdinājām, - teica dekāns un veicīgi aizvēra durvis.
-                          Eee... es neesmu līdz galam izpētījis, kurp iet dažas caurules, ser, - Modo atļāvās izteikt piezīmi.
-                          Nekas, tūliņ noskaidrosim, - moži apsolīja Brīnulli.
Viņš noņēma savu burvja cepuri un uzmauca galvā dušas micīti. Aiz cieņas pret profesiju arī tā bija smaila. Tad Brīnulli paņēma rokā dzeltenu gumijas pīlīti.
-                          Vīri pie pumpjiem! Piedod, Modo kungs. Es, protams, gribēju teikt „rūķi”.
-                          Klausos, arkkancler.
Modo parāva sviru. Caurulēs rūca ūdens, no dažām salaiduma vietām vēlās tvaiks.
Brīnulli vēlreiz pārlaida acis vannas istabai.
Īstens atradums, nav nekādu šaubu. Lai nu saka, ko grib, taču vecajam labajam Džonsonam šis tas tomēr padevās, lai arī varbūt neviļus. Visa vannas istaba – sienas, griesti un grīda - bija klāta ar baltām, zilām un zaļām flīzēm. Pašā centrā, zem cauruļu vainaga stāvēja Džonsona Patentētais Individuālais Superapmazgātājs (sistēma „Taifūns”; Automātiskais Ziepjutrauks Ietilpst Komplektā) – īsta santehnikas poēma no mahagonija, palisandra un misiņa.
Arkkanclers bija licis Modo līdz spīdumam nopulēt katru cauruli un bronzas krānu. Cik laika tam gan nevajadzēja!
Brīnulli aizvēra sev aiz muguras matētā stikla durvis.
Brīnišķīgās dušas radītājs bija nolēmis padarīt mazgāšanos par pilnībā kontrolējamu procesu, tādēļ vienu no sienām bija izveidota kā panelis ar krāniem – bronzas nāriņām, gliemežvākiem un arī, nezin kāpēc, granātāboliem. Atsevišķi tika piegādāts jūras ūdens, ciets ūdens un mīksts ūdens. Ūdens temperatūras regulēšanai bija paredzēti lieli stūres rati. Brīnulli uzmanīgi visu aplūkoja.
Tad viņš mazliet atkāpās, noskatīja flīzes un iedziedājās:
-                          Mīiii! Mi-mi-mīii!
Balss atsitās pret sienām un atgriezās atpakaļ.
-                          Ideāla atbalss! – nopriecājās Brīnulli, dabas dots vannas istabas baritons.
Viņš paņēma runājamo klausulīti, kura bija ierīkota, lai nodrošinātu sakarus starp ūdens tehniķi un to, kurš mazgājas.
-                          Visas tvertnes uz pilnu klapi, Modo kungs!
-                          Tieši tā, ser!
Brīnulli atgrieza krānu ar uzrakstu „Smidzināšana” un tūliņ pamuka sāņus, jo kāda viņa smadzeņu daļa lieliski saprata: Džonsona ģēniālā prāta radītā ierīce vis neizvilka aploksni aiz maliņas, bet pārlidināja visai šķirošanas telpai cauri sienai, un tālāk tas nozuda nezināmās tālēs.
Virsū viņam sāka līt silts, maigs lietutiņš, kurš visu ķermeni ietina glāstošā dūmakā.
-                          Lieliski! – iesaucās arkkanclers un ķērās pie nākamā krāna.
„Lietus” bija vēl iedvesmojošāks, „Straume” piespieda kādu brīdi cīnīties pēc elpas, bet  pēc „Plūdiem” Brīnulli nācās pieturēties pie paneļa, jo radās sajūta, ka galvaskausa virspuse ir nozāģēta. „Vilnis” skaloja sāļu ūdeni no vienas sienas uz otru, bet beigās tas notecēja caur speciāli tam paredzētu režģi kabīnes grīdā.
-                          Viss kārtībā, ser? – no ārpuses apjautājās Modo.
-                          Pilnīgā. Bet šeit vēl ir kāds ducis krānu, kurus es neesmu paspējis izmēģināt!
Modo pamāja un atgrieza ventiļus. No tvaiku mutuļiem atskanēja dīvainas skaņas, kuras pats Brīnulli uzskatīja par dziedāšanu.
-                          O, eeeees zināju reiz... eee... kādu lauksaimniecības darbu strādnieku, šķiet, jumiķi... Mēs bijām labi draugi, un... nē, viņš tomēr laikam bija fermeris, jā, fermeris patiešām... Un viņam bija meita, ko sauca... sasodīts, kā to skuķi sauca?... Nē, neatceros... Tā, kur es paliku? A, jā. Piedziedājums. Trampamparam, kaut kāds smieklīgs dārzenis, rācenis vai, kaut kas tur vēl, vēl arī lakstīgala saldu balsiiiiii-oooo-ARRRGHH oooo...
Dziesma pēkšņi aprāvās, un Modo dzirdēja vairs tikai ūdens šalkoņu.
-                          Arkkancler?
Pēc kāda brīža kaut kur griestu rajonā atskanēja balss – ļoti spalga un samērā nedroša:
-                          Eee... esi tik laipns, vecīt, atslēdz savā galā ūdeni. Tikai pakāpeniski, ja neiebilsti.
Modo lēnām pagrieza ratu. Dārdoņa pamazām noklusa.
-                          Tā. Malacis. – Tagad balss skanēja no grīdas līmeņa. – Lielisks darbs. To noteikti var nosaukt par sasniegumu. Jā, neapšaubāmi. Eee... Vai tu man varētu palīdzēt iznākt no kabīnes? Kaut kāda neizprotama iemesla dēļ es knapi spēju nostāvēt uz kājām...
Modo atvēra durvis, palīdzēja Brīnulli iziet un nosēdināja ārpusē uz soliņa.
-                          Jā, neapšaubāmi, - atkārtoja arkkanclers, skatoties uz dārznieku nedaudz aizmiglotām acīm. – Pārsteidzoši panākumi. Eee... Bet ir kāda problēma, Modo...
-                          Jā, ser?
-                          Tur ir kāds krāns, kuru nevajadzētu aiztikt. Katrā ziņā, vismaz pagaidām, - paziņoja Brīnulli. – Būšu tev ļoti pateicīgs, ja uzkārsi tam nelielu plakātiņu.
-                          Jā, ser?
-                          Tur jāuzraksta: „Neaiztikt nekādā gadījumā” vai kaut ko tamlīdzīgu.
-                          Klausos, ser.
-                          Uzkar to uz krāna, kur lieliem burtiem rakstīts „SIREZIEG”. Starp citu, ļoti dīvains vārds. Varbūt tā ir kāda kļūda?
-                          Nezinu, ser. Visu izdarīšu, ser.
-                          Un nav nekādas vajadzības par notikušo stāstīt citiem.
-                          Tieši tā, ser.
-                          Ak, dievi. Nekad neesmu juties tīrāks kā šobrīd.
Pie griestiem, ērti paslēpies starp rotājumiem, Brīnulli uzmanīgi novēroja sīks rūķēns ar katliņu galvā.
Kad Modo aizgāja, Brīnulli paņēma milzīgu frotē dvieli un sāka rūpīgi slaucīties. Zudusī aukstasinība bija atgriezusies, un drīz vien atskanēja jauna dziesma.
-                          Otrā Cūkassvētku dienā... es nosūtīju mīļotajai kaut ko... piedauzīgu vēstuli, ha, jā, protams, un irbīti ar bumbieriem...
Rūķēns nošļūca pa flīzēm un sāka zagties klāt moži lēkājošajai figūrai.
Brīnulli, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem atcerēties aizmirsto tekstu, nolēma nodziedāt kādu citu dziesmu – tādu, kas sastopama jebkurā Visuma nostūrī, uz jebkuras planētas, kur vien ir ziema. Bieži vien tā tika izmantota reliģiskos kultos, gan tikai nedaudz pamainot vārdus, kaut arī lietām, par kurām stāstīja šī dziesmiņa, bija tik pat maz sakara ar dieviem, kā, piemēram, saknēm ar koka lapām.
-                          ... Saules lēkts jau klāt, briedīt’s aulekšo...
Brīnulli strauji pagriezās. Mitrā dvieļa stūris trāpīja rūķēnam precīzi pa ausi, un viņš nokrita augšpēdus.
- Es redzēju, kā tu man zagies klāt! – auroja Brīnulli. – Kas tu tāds esi? Sīks zaglēns? Vai vēl kas sliktāks? Kāds nebūt izvirtulis?
Rūķēns velti pūlējās aizrāpot projām pa slideno grīdu.
-                          Un kas tu pats esi, cienītais kungs? Tu nedrīkstētu mani redzēt!
-                          Es esmu burvis! Mēs redzam visu, kas eksistē, bet mantziņa gadījumā pat to, kas neeksistē. Tūliņ atzīsties, kas tev tajā maisā!
-                          Tikai neveriet maisu vaļā, kungs. Jums tas it nemaz nepatiks!
-                          Kāpēc? Kas tev tur ir?
Rūķēns galīgi sašļuka.
-                          Galvenais nav, kas tur ir iekšā, galvenais – kas no turienes var tikt ārā. Tās ir jāizlaiž pa drusciņai. Man pat bail iedomāties, kas varētu notikt, ja tās visas vienlaicīgi spruktu ārā!
Galīgi saintriģēts Brīnulli paraustīja aiz aukliņas.
-                          Kungs, tu to ļoti nožēlosi, - lūdzās rūķēns.
-                          Tiešām? Starp citu, jaunekli, kas tev šeit vispār ir meklējams?
Rūķēns beidzot padevās.
-                          Nu... vai zini zobu feju? Esi par tādu dzirdējis?
-                          Jā, protams, - Brīnulli pamāja ar galvu.
-                          Nu... es, protams, neesmu viņa. Bet mēs nodarbojamies ar kaut ko ļoti līdzīgu...
-                          Ko? Tu arī kaut ko nes projām?
-                          Eee... ne nu gluži nesu projām... Drīzāk... piegādāju.
-                          Aaa... jaunus zobus, vai?
-                          Eee... nē, visādas tur sēnītes, - atzinās rūķēns.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />