Santa Ruksuss. T.Pratčets

Binkijs lēnām nolaida pakavus uz pļaviņas Nāves mājas priekšā.
Sūzena pat neparaustīja parādes durvju rokturi, bet uzreiz devās uz sētas durvīm, kuras, kā viņa zināja, allaž palika neaizslēgtas.
Viņa tūliņ ievēroja notikušās pārmaiņas. Un viena no tām bija īpaši nozīmīga.
Pamanījusi durvju apakšpusē kaķim paredzētu ieeju, Sūzena to brīdi domīga aplūkoja.
Pēc mirkļa izlīda arī pats dzīvnieks – koši ruds kaķis. Nopētījis Sūzenu ar skatienu „es-neesmu-izsalcis-bet-tu-man-esi-vienaldzīga”, kaķis ieskrēja dārzā.
Sūzena atvēra virtuves durvis.
Iekšā visas horizontālās virsmas bija burtiski pārklātas ar paklāju no dažādu krāsu un lielumu kaķiem. Simtiem acu pievērsās neaicinātajai viešņai.
„Tipisks madam Klibiķes sindroms”, - nosprieda Sūzena. Šī jukusī veča bieži vien nāca uz „Katafalkiem” patenkot, un viens no viņas „klikšķiem” bija patoloģiska mīlestība pret kaķiem. Piedevām pret visnekaunīgākajiem un izlaistākajiem šīs sugas pārstāvjiem, kuri gan lieliski zināja brokastu, pusdienu un vakariņu laiku, taču ij dzirdēt neko negribēja par kasti ar smiltīm.
Daži kaķi laizījās gar lielu krējuma bļodu.
Sūzena tā arī nekad nebija spējusi izprast, kāpēc gan kaķi šķiet tik pievilcīgi. Parasti kaķus iegādājās cilvēki, kuriem ārkārtīgi patīk dažādi pudiņi. Bija pat nācies satikt tādus kaķu mīļotājus, kuri par pasaulē labāko dāvanu uzskatīja šokolādes kaķīti.
-                          Ei, bric! Pazūdiet! – uzsauca Sūzena. – Nespēju noticēt, ka viņš ir ieviesis mājdzīvniekus. Un vēl tik daudz!
Kaķi paskatījās uz viņu ar izteiksmi „phe, mēs paši gribējām aiziet!”, aplaizīja ūsas un izgāja ārā.
Bļoda atkal lēnām piepildījās ar krējumu.
Visi kaķi bija dzīvi. Krāsaina šeit bija tikai dzīve. Pārējo bija radījis Nāve pats savām rokām. Vienīgi krāsu pasaule viņam nepadevās. Tāpat kā mūzika. Un kanalizācija.
Sūzena iznāca no virtuves un devās uz kabinetu.
Arī šeit bija manāmas pārmaiņas. Izskatījās, ka Nāve atkal bija mēģinājis spēlēt vijoli. Diemžēl muzicēšana viņam nepadevās. Piedevām ne uz viena no instrumentiem.
Uz rakstāmgalda valdīja nekārtība. Atvērtu grāmatu kaudzes. Šīs grāmatas Sūzena tā arī nebija iemācījusies lasīt. Dažās burti lidinājās virs lappusēm, citās tie nemitīgi mainījās vietām, bet trešās... Kad jūs tās lasījāt, radās sajūta, ka arī viņas lasa jūs.
Uz galda mētājās arī dažādi sarežģīti instrumenti, kas izskatījās saistīti ar navigāciju. Kaut gan nebija izprotams – pa kādām jūrām un zem kādām zvaigznēm tiks kuģots.
Dažas lapas Nāve bija krustu šķērsu aprakstījis. Tas bija īpašs rokraksts – nevienam citam Sūzena nebija redzējusi tādus burtus – kā noskaldītus.
Izskatījās, ka Nāve bija mēģinājis šo to sev noskaidrot.
 
KLATČA – NĒ. OUBRĪNUMZEME – NĒ. IMPĒRIJA – NĒ.
TEIKSIM, 20 MILJONI BĒRNU;  PA 2 MĀRCIŅAS ROTAĻLIETU KATRAM.
KOPĀ: 17 857 TONNAS. 1 785 TONNAS STUNDĀ.
ATGĀDINĀJUMS: NEPIEMIRST PAR PĒDĀM UZ PAKLĀJA. PATRENĒTIES HO-HO-HO.
SPILVENS.
 
Viņa uzmanīgi nolika lapu uz galda.
Agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek. Nāve interesējās par cilvēkiem, studēja tos, vēroja viņus. Bet novērošana izmaina ne tikai objektu, bet arī pašu novērotāju. Piemēram, cilvēks pilnībā iegrimst elementārdaļiņu personiskās dzīves izpētē, bet tad, pacēlis galvu, pēkšņi apjēdz: viņš zina vai nu, kas viņš ir, vai arī, kur atrodas, bet nekādā gadījumā abas lietas vienlaicīgi. Nāve bija aplipinājies... ar cilvēcīgumu. Ne gluži pilnībā, taču simptomi iedvesa bažas.
Viņa māja bija celta pēc cilvēku mītņu parauga. Nāve pat bija iekārtojis sev guļamistabu, kaut arī nekad negulēja. Ja jau viņš tā centās kopēt cilvēkus, tad kādēļ gan viņam nepamēģināt arī ārprātu? Tas tomēr ir samērā izplatīts.
Vai arī pēc tik daudziem gadu tūkstošiem viņam beidzot bija sagribējies kļūt jaukam.
Viņa iegāja Mūžamērītāju Istabā. Kad Sūzena bija sīks meitēns, viņai patika tajā iezagties. Taču šobrīd smilšu nebeidzamā tecējuma čuksti miljonos smilšu pulksteņu un tikko dzirdamie paukšķi, kad tukšie pulksteņi izgaisa, bet pilnie uzradās, vairs nesagādāja viņai prieku. Tagad viņa patiešām zināja, kas īstenībā notiek. Protams, agri vai vēlu nomirst visi. Taču to klausīties šķiet kaut kā aplami...
Viņa jau gribēja doties projām, kad pēkšņi pamanīja atvērtas durvis tur, kur tādu nekad nebija.
Durvis bija nomaskētas. Bija jāatbīda vesela plauktu sekcija ar smilšu pulksteņiem, un tad...
Sūzena pavirināja durvis šurpu turpu. Plaukti tik cieši piegūla sienai, ka pamanīt šauro spraudziņu bija bezmaz neiespējami.
Aiz durvīm atradās vēl viena telpa – stipri mazāka par pirmo, tikai katedrāles lielumā. Tā tieši tāpat no grīdas līdz griestiem bija piepildīta ar smilšu pulksteņu rindām, kas nespodri mirgoja no caur durvīm krītošajā gaismas starā. Sūzena iegāja iekšā un uzsita ar pirkstiem knipi.
-                          Gaismu, - viņa pavēlēja.
Tūliņ iedegās sveces.
Smilšu pulksteņi šeit bija... savādāki.
Tie, kas atradās galvenajā istabā, lai cik metaforiski arī būtu, tomēr bija taustāmi priekšmeti no stikla, koka un bronzas. Šie toties izskatījās tā, it kā būtu veidoti no bezķermeniskiem atspulgiem un nemateriālām ēnām.
Viņa paskatījās uz pašu lielāko pulksteni.
Uz tā bija rakstīts viens vārds – „OFFLERS”.
„Dievs – Krokodils?” – izbrīnījās Sūzena.
Vispār, šķiet, arī dieviem ir raksturīga dzīve. Taču dievi nemirst. Viņi vienkārši kļūst par rēgainām balsīm vai zemteksta piezīmēm reliģijas vēstures mācību grāmatās.
Šeit bija uzskaitīti arī citi vārdi, kas piederēja dievišķām būtnēm. Dažas no tām viņa zināja.
Plauktos stāvēja arī mazāki mūžamērītāji. Ieraugot uz tiem rakstītos vārdus, Sūzena gandrīz sāka smieties.
-                          Zobu feja? Smilšu vīriņš? Džons Miežagrauds? Meteņa pīle? Kāds... Dievs?
Viņa pakāpās atpakaļ, un zem papēža kaut kas noskrapstēja.
Uz grīdas mētājās stikla lauskas. Viņa pieliecās un pacēla vislielāko. Tikai nedaudzi burti bija atlikuši no stiklā iegravētā uzraksta:
„SANTA...”
-                          A nē... Tad tā ir taisnība. Ak, vectētiņ, ko gan tu esi sastrādājis?
Kad viņa izgāja no istabas, sveces tūliņ izdzisa, un tumsa atkal izplētās pa visu telpu.
Bet tur - tumsā, izbārstītajās smiltīs pēkšņi kaut kas nočūkstēja un iedegās sīka dzirkstelīte...

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />