Santa Ruksuss. T.Pratčets

Sūzena pacentās sakoncentrēties – uz to viņai patiesi bija talants. Viņa pat brīnījās: kāpēc gan citi cilvēki uzskata, ka tas ir tik sarežģīti? Aizvērusi acis, Sūzena izstiepa rokas uz priekšu ar delnām uz leju, izpleta pirkstus un lēnām laida rokas lejup.
Viņa vēl nepaspēja nolaist rokas līdz lejai, kad pulkstenis apstājās. Pēdējais tikšķis izstiepās laikā kā pirmsnāves gārdziens.
Laiks apstājās.
Taču brīdis turpinājās.
Bērnībā Sūzena dažas reizes apciemoja vectēvu, viesojās pie viņa vairākas dienas, taču, saskaņā ar sienas kalendāru, vienalga atgriezās mājās tieši tajā pašā dienā, kad bija devusies projām. Tas viņu vienmēr pārsteidza, un viņa uzdeva jautājumus, taču atbildes nedabūja.
Tas bija toreiz. Toties tagad Sūzena zināja – lai arī neviena dzīva būtne nespētu izprast šo viņas zināšanu. Vienkārši... reizēm, kaut kā un kaut kur pēkšņi laiks zaudēja nozīmi.
Katrs racionāls brīdis sastāv no miljardiem iracionālu brīžu. Kaut kur ārpus laika
kamanās traucas Santa Ruksuss, zobu feja raušas pa savām trepītēm, Salatēvs zīmē uz logiem leduspuķes, bet Meteņa pīle dēj šokolādes olas. Bezgalīgajā visumā Nāve kustējās starp sekundēm tieši tāpat kā ragana dejo starp lietus lāsēm.
Cilvēki varētu...Nē, dzīvot šeit cilvēki nevarētu. Lai kā atšķaidītu vīnu ar ūdeni, kaut vai veselu vannu salietu, vīna daudzums paliek ne lielāks, kā bija. Tāpat kā gumija paliek, cik gara bijusi, lai kā to arī izstieptu.
Kaut gan, cilvēki šeit varētu eksistēt.
Te nebija aplam auksti, lai arī sals mazliet knieba degunā kā saulainā ziemas dienā. Tomēr pa paradumam Sūzena izņēma no skapja mēteli
-         PĪK.
-         Klau, varbūt tev ir laiks doties pie savām žurkām un pelēm? Tevi noteikti jau sen gaida.
-         Nēa, - Žurku Nāves vietā atbildēja krauklis, cenzdamies ar nagiem salocīt sarkano papīru. – Pirms Cūkassvētkiem iestājas nosacīts miera periods. Pēc dažām dienām gan nāksies paskraidīt. Visādi tur kāmīši, jūrascūciņas... Reizēm bērneļi aizmirst šos pabarot. Vai varbūt tā ir tīri zinātniska interese: kas tiem zvēruļiem iekšā?
Jā, ja runājam par bērniem. Tvīla un Gaveins – nāksies viņus atstāt. Bet kas gan viņiem var notikt? Tam neatliks laika.
Sūzena steigšus noskrēja lejā pa kāpnēm un izgāja uz ielas.
Sniegs karājās gaisā kā balti aizkari. Un tas nu nav nekāds poētisks izteiciens. Sniegpārslas burtiski karājās gaisā kā zvaigznes debesīs. Pieskaroties Sūzenai, tās kusa, uzliesmojot kā elektriskās dzirksteles.
Uz ielām bija daudz cilvēku, taču laiks tos bija sastindzinājis. Uzmanīgi līkumojot starp viņiem, Sūzena nokļuva līdz parkam.
Sniegs bija paveicis to, uz ko nebija spējīgi ne burvji, ne Pilsētas Sardze: tas bija padarījis AnkMorporku tīru. Pilsētai pagaidām nebija pieticis laika, lai atkal sacūkotos. No rīta, iespējams, tā izskatīsies tā, it kā būtu klāta ar kakao meringiem , taču šobrīd visas ielas, krūmi un koki bija sniegbalti.
Apkārt valdīja klusums. Sniega aizkari aizsedza laternas. Iegājusi nedaudz tālāk parkā, Sūzena jutās kā nonākusi ārpus pilsētas.
Viņa iebāza mutē divus pirkstus un nosvilpās.
-         Vai zini, to varēja izdarīt arī cienīgāk, - teica krauklis, nometoties uz apsniguša zara.
-         Aizveries.
-         Kaut gan jāsaka, ka tu māki labi svilpt, labāk kā lielākā daļa sieviešu.
-         Šķiet, ka es teicu, lai tu aizveries.
Viņi turpināja gaidīt.
-         Starp citu, kāpēc tu nočiepi sarkano ietinamo papīru no meitenes dāvanas? – jautāja Sūzena.
-         Man ir savi plāni, - krauklis noslēpumaini atbildēja.
Viņi atkal turpināja gaidīt.
„Interesanti, - pēkšņi iedomājās Sūzena, pati sev par pārsteigumu, - bet ja nu man nekas neizdosies? Žurku Nāve apzviegsies...” Tas sīkais žurks nudien mācēja smieties ļoti dzēlīgi.
Atskanēja pakavu klaboņa, sniega aizkari pavērās un kļuva redzams zirgs.
Binkijs pienāca blakus Sūzenais un apstājas. Viņa sāni kūpēja.
Seglu nebija. No Nāves zirga nevar nokrist.
„Ja es uzsēdīšos tai mugurā, viss atkal sāksies no gala. Es nokļūšu citā pasaulē. Bet es taču tik ļoti, visiem spēkiem turējos pie šīs, patiesās pasaules. Un nu man ir lemts krist...”
„Bet tev taču pašai to gribas... vai ne?” – ierunājās iekšējā balss.
Nepagāja ne desmit sekundes, kad parkā bija palicies vienīgi sniegs.
Krauklis pagriezās pret Žurku Nāvi.
-         Tu gadījumā nezini, kur es varētu dabūt kādu aukliņu?
-         PĪK.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />