Santa Ruksuss. T.Pratčets

Kamanas traucās pa debesīm.
-         Zini ko, viņa neatkāpsies, - Alberts teica. – Noteikti pacentīsies noskaidrot, kas īsti notiek.
-         TIEŠĀM?
-         Īpaši pēc tam, kad tu pateici, lai aizmirst visu.
-         TU TIEŠĀM TĀ DOMĀ?
-         Jā, - atbildēja Alberts.
-         NOLĀPĪTS. CIK GAN DAUDZ VĒL MAN IR JĀUZZINA PAR CILVĒKIEM, VAI NE?
-         Ooo... nezinu gan, - Alberts novilka.
-         NOTIEKOŠAIS ATTIECAS TIKAI UZ MUMS, UN NE UZ VIENU CITU. TIEŠI TĀDĒĻ, KĀ ATCERIES, ES STINGRI AIZLIEDZU VIŅAI IEJAUKTIES.
-         Eee... aha.
-         UN VISPĀR, PASTĀV NOTEIKUMI.
-         Bet tie pelēkie viltnieki, kā tu pats izteicies, pirmie tos pārkāpa.
-         JĀ, TAČU ES NEVARU VIENKĀRŠI PAMĀT AR BURVJU NŪJIŅU, LAI VISU NOKĀRTOTU. PASTĀV NOTEIKTA KĀRTĪBA, ZINĀMA SECĪBA. – Kādu brīdi Nāve klusēdams skatījās uz priekšu, tad paraustīja plecus: - MUMS VĒL IR DAUDZ KO DARĪT. SOLĪJUMI IR JĀPILDA.
-         Nū, nakts vēl ir jauna, - teica Alberts, atlaižoties slīpi pret maisiem.
-         NAKTS IR VECA. NAKTS MŪŽAM IR VECA.
Rukši skrēja aulekšiem.
-         Nē, ne vienmēr.
-         NESAPRATU.
-         Nakts nav vecāka par dienu, saimniek. Tas taču ir acīmredzami. Dienai ir jābūt, lai visi saprastu, kas ir nakts.
-         BET TĀ SKAN EFEKTĪGĀK.
-         Piekrītu.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />