-         Ko nozīmē – miris? – brīnījās Sūzena. – Kā Santa Ruksuss var nomirt? Vai tad viņš nav līdzīgs tev? Viņš taču...
-         ANTROMORFS IEMIESOJUMS. JĀ. VIŅŠ IR KĻUVIS TĀDS. IEMIESOTS CŪKASSVĒTKU GARS.
-         Bet... kā? Kā var nogalināt Santa Ruksusu? Saindēt viņam paredzēto heresu? Iestutēt kamīna dūmenī asus pīķus?
-         IR DAUDZ... SMALKĀKI VEIDI.
-         Khem, khem, khem, - Alberts skaļi noklepojās, atgādinādams par savu klātbūtni. – Nolāpītie sodrēji. Visa rīkle izkaltusi.
-         Un tu esi stājies viņa vietā? – jautāja Sūzena, nepievēršot uzmanību Albertam. – Galīgi esi prātā sajucis uz vecumu?
Nāvem izdevās nodemonstrēt apvainotu seju.
-         Es nu došos un kaut ko sev salūkošu, - paziņoja Alberts un devās uz bērnistabas durvīm.
Sūzena steidzīgi aizšķērsoja viņam ceļu.
-         Un ko tu te dari, Albert? – viņa vaicāja, priecādamās par iespēju mainīt tēmu. – Man šķita, ka tu vari nomirt, ja ierodies parastajā pasaulē!
-         MĒS JAU NEESAM PARASTAJĀ PASAULĒ, - tūliņ paskaidroja Nāve. – MĒS ATRODAMIES ĪPAŠĀ KONGRUENTĀ REALITĀTĒ, SPECIĀLI RADĪTĀ TIEŠI SANTA RUKSUSAM. PARASTĀS LIKUMSAKARĪBAS ŠEIT NESTRĀDĀ. KĀ CITĀDI VARĒTU APLIDOT PASAULI VIENĀ NAKTĪ?
-         Tieši tā, - zinātāja tonī apstiprināja Alberts. – Un es esmu viens no Santa Ruksusa mazajiem palīdziņiem. Oficiāls amats, starp citu. Man pat ir zaļa micīte ar zvārguli.
Pēkšņi viņš pamanīja heresa glāzi un rāceņus, ko bija nolikuši bērni, un steidzīgi devās pie galda.
Sūzena bija šokēta. Tikai pirms pāris dienām viņi ar bērniem tika apmeklējuši Santa Ruksusa alu, kas sakarā ar svētkiem bija ierīkota lielveikala tirdzniecības zālē. Protams, ka Santa Ruksuss nebija īsts, taču aktieris tēloja lieliski. Vēl daži aktieri bija pārģērbušies par elfiem un rūķiem – mazajiem Santa Ruksusa palīdziņiem. Bet ārpusē pie veikala durvīm nelielu piketu bija sarīkojusi rūķu biedrība „Par Cienījamām Tiesībām Visiem Lielumiem”. *

____________
* Biedrība „Par Cienījamām Tiesībām Visiem Lielumiem” (saīsināti PCTVL) vienmēr bija gatava cīnīties ne tikai par rūķu, bet jebkuru citu sīka auguma dēļ apspiestu radījumu tiesībām. Piedevām Biedrības vadītājus it nemaz nesatrauca fakts, ka elfiem, rūķiem un pārējiem ķipariem ir nospļauties par savām saknēm, jo lielajā pilsētā ir daudz citu, interesantāku lietu. Bet saknēm īstā vieta ir mežā, tāpat kā tradīcijas sargājošajiem vecūkšņiem. Jebkurš sīkaliņa, beidzot ticis līdz Ank-Morporkai, uzskatīja par goda lietu tūliņ piedzerties, atspārdīt tuvāko potīti un atrast sev pārgalvīgu maza auguma draudzenīti. Patiesībā bija tā, ka PCTVL nācās tērēt tik daudz pūļu, kamēr izskaidroja diskriminētajiem - tieši kā viņi tiek diskriminēti, ka reālai cīņai pret apspiešanu spēka vairs neatlika.
 
Neviens no lielveikala elfiem nelīdzinājās Albertam. Jo – ja tur tādi būtu, cilvēki dotos alā tikai ar ieročiem rokās.
-         Vai šogad tu uzvedies labi? – apjautājās Alberts un iespļāva kamīnā.
Sūzena mēmā sašutumā blenza uz viņu.
Nāve pieliecās tuvāk, un viņa ieskatījās zilajās gaismiņās, kas dega dziļi acu dobumos.
-         TEV PATIEŠĀM VISS IR KĀRTĪBĀ?
-         Jā!
-         TAD LABI. ALBERT, MUMS IR MAZ LAIKA. IELIEC DĀVANAS ZEĶĒS UN DOSIMIES TĀLĀK.
Sūzenas rokā uzradās divas vēstules.
-         STARP CITU, VAI MEITENI TIEŠĀM SAUC PAR TVĪLU?
-         Tā nu tas diemžēl ir, bet kāpēc...
-         BET ZĒNA VĀRDS IR GAVEINS?
-         Jā. Paklau, kā...
-         KĀPĒC GAVEINS?
-         Nu, tas ir... labs, spēcīgs vārds īstam kareivim...
-         KO TIK NEIZDOMĀ. DAŽI CILVĒKI PAŠI UZPRASĀS UZ NEPATIKŠANĀM. HMM, PASKATĪSIMIES... MEITENE VĒSTULI IR RAKSTĪJUSI AR ZAĻU ZĪMULI UZ ROZĀ PAPĪRA. UN STŪRĪ IR UZZĪMĒTA PELE. KLEITĀ.
-         Tas ir tīšām, lai Santa Ruksuss padomātu, ka viņa ir ļoti jauka meitenīte. Arī visas drukas kļūdas ir pieļautas tīšām. Bet paklau, kāpēc tu...
-         VIŅA RAKSTA, KA IR PIECUS GADUS VECA.
-         Pēc gadiem tā tiešām sanāk, taču cinisma viņai pietiek uz visiem trīsdesmit pieciem. Bet kāpēc tieši tu...
-         VIŅA TIEŠĀM TIC SANTA RUKSUSAM?
-         Lelles dēļ viņa ir gatava noticēt jebkam. Paklausies, varbūt tu beidzot pateiksi, kāpēc tieši tu pēkšņi...
Nāve uzkāra zeķes atpakaļ pie kamīna.
-         MUMS LAIKS DOTIES TĀLĀK. JAUKUS TEV CŪKASSVĒTKUS. EEE... AK JĀ! HO. HO. HO.
-         Gluži pieklājīgs heress, - teica Alberts, noslaukot lūpas.
Dusmas uzvarēja Sūzenas ziņkārību, nolika to uz lāpstiņām un uzrausās virsū.
-         Neticu savām acīm! – Sūzena iesaucās. – Tu patiešām izdzēri to, ko bērni bija atstājuši Santa Ruksusam? Nē, nudien!
-         Un kāpēc gan ne? Viņam šobrīd tas nav vajadzīgs. Tur, kur viņš atrodas, lai kur arī tas būtu. Kāpēc labu mantu laist zudumā?
-         Un cik šādu glāžu tu jau esi izdzēris, ja drīkstu ko tādu jautāt?
-         Pat ideju nav, neskaitīju, - jautri atbildēja Alberts.
-         VIENS MILJONS ASTOŅI TŪKSTOŠI SEPTIŅI SIMTI SEŠAS, - teica Nāve. – UN APĒDA ASTOŅDESMIT SEŠI TŪKSTOŠI TRĪS SIMTI DEVIŅPADSMIT CŪKGAĻAS PĪRĀGUS. UN VIENU RĀCENI.
-         Nejauši sajaucu ar pīrāgu, - sāka taisnoties Alberts. – Ja runājam godīgi, pēc zināma daudzuma pīrāgu, garšu vairs nejūt.
-         Kā tu vēl neesi pārsprādzis?
-         Man vienmēr ir bijusi lieliska gremošana.
-         SANTA RUKSUSAM VISI CŪKGAĻAS PĪRĀGI IR VIENS PĪRĀGS, IZŅEMOT TO, KAS LĪDZĪGS RĀCENIM. EJAM, ALBERT. MĒS JAU TĀ KAVĒJAM SŪZENU.
-         Kāpēc tu ar to nodarbojies?! – Sūzena pacēla balsi.
-         PIEDOD, NEVARU ATBILDĒT. UN VISPĀR – AIZMIRSTI, KA MANI REDZĒJI. TAS UZ TEVI NEATTIECAS.
-         Neattiecas? Ko tu neteiksi!...
-         ALBERT, EJAM...
-         Ar labu nakti, - pieklājīgi atvadījās Alberts.
Pulkstenis vēlreiz nozvanīja pusē sešus.
Un viņi devās projām.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />