Santa Ruksuss. T.Pratčets

Rūķēns, elšot un pūšot, izrausās no kārtējās kanalizācijas caurules, vēl stingrāk uzmauca galvā katliņu, iemeta kupenā maisu un pats lēca tam pakaļ.
- Jaukiņi, - viņš noburkšķēja. – Gandrīz esmu klāt. Nu gan viņš man palēkās...
Rūķēns izvilka no kabatas saburzītu papīra lapu un rūpīgi to izpētīja. Tad palūkojās uz večuku, kurš rosījās pie tuvīnās mājas.
Večuks stāvēja pie loga un cītīgi kaut ko zīmēja uz rūts.
Rūķēnu pārņēma ziņkārība, tādēļ viņš devās tuvāk un kritiski nopētīja večuka darbu.
-         Kāpēc tieši papardes? – pēc īsa brīža viņā jautāja. – Ir jau smuki, nav ne runas, taču personīgi es nemaksātu ne pensu par kaut kādām tur papardēm.
Večuks ar otu rokā pagriezās pret viņu.
-         Bet man papardes patīk, - Salatēvs vēsi atbildēja.
-         Bet cilvēkiem, vai zinies, patīk gluži kas cits. Skumji zīdaiņi ar lielām acīm, zābakos paslēpušies kaķēni, simpātiski kucēni...
-         Mans profils ir papardes.
-         ... Saulespuķes vāzē, smukas jūras ainavas...
-         Un papardes.
-         Iedomājies situāciju. Kāds garīdznieks tevi lūdz apgleznot katedrāles kupolu ar visādiem dieviem un eņģeļiem – ko tu darīsi?
-         Viņš dabūs cik tik uziet dievu un eņģeļu, bet ar vienu noteikumu...
-         ... Ka viņi izskatīsies kā papardes?
-         Mani ļoti aizvaino pieņēmums, ka es esmu ieciklējies uz papardēm. – Salatēvs teica. – Kā būtu ar smilšu rakstiem? Tie man diezgan labi padodas.
-         Un pēc kā izskatās tas?
-         Jā, piekrītu, paviršam vērotājam šī glezna varētu izskatītie pārlieku papardīga. – Pēkšņi Salatēvs aizdomīgi paglūnēja uz rūķēnu: - Starp citu, kas tu par putnu?
Rūķēns žigli atkāpās.
-         Zobu fejai tu nelīdzinies... Šajā laikā viņas bieži vien var sastapt. Ļoti jaukas meitenes.
-         Nē, nē, tikai ne zobi, - murmināja rūķēns, ciešāk apkampjot maisu.
-         Tad kas gan tu esi?
Rūķēns pateica.
-         Tiešām? – Salatēvs bija pārsteigts. – Biju pārliecināts, ka tas, nu, tā lieta pati no sevis gadās...
-         Ja jau mēs par to runājam, - atcirta rūķēns, - es arī biju pārliecināts, ka leduspuķes uz stikliem pašas no sevis gadās. Skatos, ka tu īpaši nepārstrādājies. Laikam mīli tā ilgāk pavārtīties gultā?
-         Es vispār neguļu, - ledainā tonī atcirta Salatēvs un pagrieza rūķēnam muguru. – Bet tagad palūgšu mani netraucēt. Man vēl daudzi logi jāapglezno. Papardes zīmēt ir grūti. Tam nepieciešama stingra roka.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />