Nāve, piekārtodams zem apmetņa spilvenu, stāvēja uz bērnistabas paklāja...
            Tas bija vecs paklājs. Mantas nokļuva bērnistabā, tikai veikušas pilnu kustības apli pa citām mājas telpām. Ļoti sen kāds bija uzšuvis uz maisa auduma košas lupatiņas, izveidojot kaut ko līdzīgu Rastafariānas dzeloņcūkai, no kuras izlaists gaiss. Starp lupatiņām patvērumu bija atradušas sausiņu drupatas, salauztas rotaļlietas un vesels maiss putekļu. Savas ilgās dzīves laikā paklājs-dzeloņcūka bija daudz ko pieredzējis. Un šī dzīve bija to krietni paplucinājusi.
            Šobrīd uz paklāja nokrita netīra kūstoša sniega pika.
            Sūzena piesarka no dusmām.
-         Es nesaprotu kādēļ! – viņa iesaucās. – Šie taču ir Cūkassvētki! Svētki! Tiem jābūt jautriem, ar āmuļiem, aslapi un tā tālāk! Tas ir laiks, kad cilvēki vēlas justies labi un pieēsties līdz ūkai! Laiks, kas jāpavada kopā ar saviem tuviniekiem un...
Viņa piepeši apklusa, nepabeidzot frāzi.
-         Nu, tas ir, šajā laikā cilvēki beidzot kļūst par cilvēkiem! – viņa paziņoja. – Un šajos svētkos viņi nebūt nevēlas redzēt... kaut kādu skeletu! Ar lieko bārdu un spilvenu zem apmetņa! Kādēļ?
Izskatījās, ka Nāve nervozē.
-         HMM. ALBERTS TEICA, KA TAS MAN PALĪDZĒS IZJUST CŪKASSVĒTKU GARU. EEE... SVEIKA, SŪZEN...
Kāds aiz muguras skaļi nočāpstināja.
Sūzena strauji pagriezās. Viņa pat jutās pateicīga, ka šī skaņa ir piesaistījusi viņas uzmanību.
-         Nedomā, ka es nedzirdēju! Tās ir vīnogas, saproti? Bet blakus – mandarīni! Tā ka kāp ārā no augļu vāzes.
-         Pat putniem mēdz būt cerības... – aizvainoti noteica krauklis, nolecot uz galda.
-         Bet tu liec mieru riekstiem! Tie paredzēti rītdienai!
-         PŅĪK, - atsaucās Žurku Nāve, steidzīgi norijot riekstu.
Sūzena vēlreiz pievērsās Nāvem. Mākslīgais Santa Ruksusa vēders atkal bija noslīdējis līdz ceļiem.
-         Šī ir laba māja, - viņa teica. – Un man te ir labs darbs. Tas ir reāls un saistīts ar normāliem cilvēkiem. Un es vēlos dzīvot reālu dzīvi, kurā ir tikai normāli notikumi! Bet pēkšņi pilsētā ierodas vecais, labais ceļojošais cirks. Tikai paskatieties uz sevi! Klaunu komanda pilnā sastāvā! Man nav ne jausmas, kas te notiek, bet es vēlos, lai jūs pazūdat. Šī ir mana dzīve. Nevis jūsu. Un es negribu...
Atskanēja klusa lādēšanās, un no dūmvada izvēlās kalsns večuks.
-         Bumsī! – viņš iesaucās.
-         Šito laimi! – pikti nošņācās Sūzena. – Elfs Alberts arī ir klāt! Tā, tā, tā! Nāc nu, nāc, kur gan tu tā kavējies? Vēl mazliet, un īstajam Santa Ruksusam šeit vietas nebūs.
-         VIŅŠ NENĀKS, - teica Nāve.
Spilvens nokrita uz paklāja.
-         O, un kādēļ gan? Gan Tvīla, gan Gaveins viņam uzrakstīja vēstules, - teica Sūzena. – Galu galā ir noteikumi.
-         JĀ, NOTEIKUMI IR. UN TAVI AUDZĒKŅI IR IEKĻAUTI SARAKSTĀ. ES PATS PĀRBAUDĪJU.
Alberts noņēma no galvas micīti un noslaucīja ar to no sejas sodrējus.
-         Varu apliecināt, ka pārbaudīja. Veselas divas reizes, - viņš apstiprināja. – Vai te ir kas dzerams?
-         Bet ko jūs visi šeit darāt? – dusmīgi jautāja Sūzena. – Un šie maskuballes tērpi... Nāksies man jūs apbēdināt – tie ir bezgaumīgi.
-         REDZI, LIETA TĀDA, KA SANTA RUKSUSS... ŠOBRĪD IR PROJĀM.
-         Projām? Pašos Cūkassvētkos?
-         JĀ.
-         Bet kādēļ?
-         VIŅŠ... KĀ LAI TEV PASAKA... LAIKAM GAN CILVĒKU VALODĀ NAV PIEMĒROTA IZTEICIENA... VISPRECĪZĀK BŪTU... MIRIS. JĀ. SANTA RUKSUSS IR MIRIS.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />