Santa Ruksuss. T.Pratčets

Muksimnu patiesi satraucās. Viņš nekādā gadījumā neatbalstīja vardarbību, bet pēdējo dienu laikā tās bija tik daudz... Ja vien šajā vietā var runāt par dienām. Šie ļaudis... patiešām šķita, ka viņi par to vien domā, kā izdarīt kaut ko ļaunu savam tuvākajam, un bez tā viņu dzīve kļūst tukša un garlaicīga. Viņi pievērsa Muksimnu ne vairāk uzmanības, kā lauva pievērš kādai nebūt skudrai, taču vienalga viņš jutās ļoti neomulīgi.
Kaut arī visneomulīgāk viņš jutās Tējaslaika tuvumā. Pat tas rupeklis Stieplīte izturējās pret Muksimnu ja ne ar cieņu, tad ļoti uzmanīgi, bet cilvēks-monstrs Bandžo vispār staigāja viņam pakaļ kā tāds šunelis.
Kā reiz šobrīd tas lamzaks blenza uz viņu.
Bandžo Lilijbaltais Muksimnu atgādināja Roniju Dženksu – huligānu, kurš viņu vajāja Vimblstones kundzes privātskolā.  Ronijs nebija audzēknis. Viņš bija kundzes mazdēls vai krustdēls, un tādēļ varēja dīki klaiņot pa visu skolu un iekaustīt katru zēniņu, kurš bija sīkāks, vārgāks vai gudrāks par viņu, un tas praktiski nozīmēja, ka viņa rīcībā ir visa pasaule. Ņemot vērā šos apstākļus, ir netaisnīgi, ka viņš vienmēr izvēlējās tieši Muksimnu.
Muksimnu nejuta nekādu naidu pret Roniju. Viņš pārāk no tā baidījās. Tādēļ ļoti gribēja kļūt par Ronija draugu. O, kā viņš par to sapņoja. Jo tad iespējams – tikai „iespējams”! – viņš retāk dabūtu pa kaklu un varētu normāli notiesāt savas brokastis, nevis izmest tās mēslainē. Piedevām jāsaka, ka dienu varēja saukt par veiksmīgi sāktu, ja mēslainē nokļuva brokastis, nevis pats Muksimnu.
Bet pēc tam, neskatoties uz visām Ronija pūlēm, Muksimnu paaugās un iestājās Universitātē. Ik pa laikam māte viņu informēja par to, kā Ronijam veicas (kā jau lielākā daļa māmiņu, viņa bija pārliecināta, ka zēni ir bijuši labi draugi, ja jau mācījušies vienā skolā). Ronijs Dženkss tirgojās augļu bodē un bija noprecējis kādu meiteni, ko sauca par Endžiju*. Tādēļ Muksimnu uzskatīja, ka dzīve Roniju nudien nav gana bargi sodījusi.

_________
* Šī meitene (kā uzskatīja Muksimnu māte) bija ārkārtīgi laba partija, jo viņas tēvam piederēja puse no veikaliņa Blāvajā ielā, kur tika tirgoti pīrāgi ar zušu pildījumu, klau, tu viņu noteikti zini: viņai visi zobi ir pašas un vēl koka kāja, bet tas gandrīz nav pamanāms, un vēl viņai ir māsa, kuru sauc Kontinensa, ļoti jauka meitene; starp citu, kādēļ gan tavai gādīgajai māmuļai neielūgt viņu ciemos, kad tu ieradīsies šeit nākošreiz; negribētos jau teikt, ka viņa, tas ir māmiņa, reti redz savu dēlu, kurš nu ir kļuvis par varenu burvi, taču visādi gadās; maģija tomēr ir tāda nepastāvīga lieta, bet ceturtā daļa paju plaukstošā zušu pīrāgu tirdzniecības uzņēmumā vis nav nekāds nieks...
 
Bandžo pat elpoja līdzīgi (elpošana taču ir ļoti sarežģīts process, tik intelektuāls, ka tajā jāiesaista milzīgi saprāta resursi). Ronijam vienmēr viena nāss bija ciet, bet mute vaļā. Izskatījās, it kā viņš ēstu neredzamu planktonu.
Muksimnu centās koncentrēties darbam un nepievērst uzmanību saraustītajai burbuļošanai sev aiz muguras. Izmaiņas skaņas tonalitātē lika viņam atskatīties.
-         Pārsteidzoši, - brīnījās Tējaslaiks. – Cik veikli tev viss izdodas.
Nervozi pasmaidījis, Muksim nu atlaidās pret krēsla atzveltni.
-         Hmm... domāju, ka tagad viss ir kārtībā, - viņš teica. – Vienkārši šis tas nobruka, kad mēs krāmējām... – Viņš nekā nevarēja saņemties, lai pateiktu to vārdu, centās pat neskatīties kaudzes virzienā. Un tās skaņas, kādas tās bija skaņas! – Nu tos...
-         Tad mums vairs nevajadzēs atkārtot buramvārdus? – jautāja Tējaslaiks.
-         Nē, tagad tie strādās mūžīgi. Jo vienkāršāki buramvārdi, jo labāk. Tie pat nav buramvārdi, bet gan tādas kā pastāvošā izmaiņas, kas notiek... kas notiek, iesaistot...
Viņš norija kaklā iestrēgušo kamolu.
-         Khem, es tā padomāju... – viņš nokremšļojās. – Ja mana klātbūtne te vairs nav nepieciešama... Khem...
-         Brauna kungam augšstāvā radušās grūtības ar slēdzenēm, - Tējaslaiks viņu pārtrauca. – Atceries, mums neizdevās atvērt durvis? Tu noteikti vēlies viņam palīdzēt.
Muksimnu nobālēja.
-         Bet es taču neesmu kramplauzis...
-         Izskatās, ka slēdzenes ir apburtas.
„Man ne visai labi padodas atvērt apburtas slēdzenes”, jau gribēja teikt Muksimnu, taču laicīgi iekoda mēlē. Viņš jau bija sapratis: ja Tējaslaiks vēlas, lai tu kaut ko izdari, taču tu to darīt nemāki, tad labākā (un vienīgā) izeja ir ātri apgūt nepieciešamās iemaņas. Muksimnu nebija muļķis. Viņš redzēja kā apkārtējie reaģē uz Tējaslaika rīkojumiem, un šie apkārtējie ikdienā nodarbojās ar lietām, par kurām Muksimnu varēja tikai sapņot.*

________
* Ja būsim pavisam precīzi: Muksimnu nebūt nevēlējās nodarboties ar šādām lietām, un nepavisam negribēja, lai šādas lietas tiktu nodarītas viņam. Šādi sapņi tikai rādās tumšās, jo tumšās naktīs, un tajos notiek tumšas, jo tumšas lietas.
 
Ieraugot Vidējo Deivu, kurš nāca lejup pa kāpnēm, Muksimnu pat nopriecājās. Tas daudz ko liecina par Tējaslaika skatiena iedarbību: ja cilvēks jūtas atvieglots, ieraugot tādu bandītu kā Vidējo Deivu.
-         Ser, mēs sestajā stāvā atradām vēl vienu sargu. Viņš tur slēpās.
Tējaslaiks žigli piecēlās.
-         Paskat tik. Ceru, ka viņš necentās tēlot varoni?
-         O, nē, viņš ir pārbijies kā diegs. Atlaidīsim viņu?
-         Atlaidīsim? – pārjautāja Tējaslaiks. – Šis piedāvājums man patīk. Var, piemēram, palūgt, lai Bandžo izkarina viņu ārā pa augšējā atāva logu un tad atlaiž. Es tūliņ kāpšu augšā. Iesim, Burvja kungs.
Muksimnu negribīgi sekoja Tējaslaikam augšup pa kāpnēm.
Tornis („Ja to vispār var uzskatīt par torni”, - prātoja Muksimnu. Viņš tomēr bija pieradis pie Neredzamās Universitātes dīvainās arhitektūras. Un tā viņam šobrīd šķita normāla.) bija kā tukša caurule. Ne mazāk kā četras spirālveida kāpnes veda augšup. Tās savstarpēji krustojās kāpņu laukumiņos un reizēm izgāja viena otrai cauri, pārkāpjot visus iespējamos fizikas likumus. Jebkurš Neredzamās Universitātes absolvents tikai paraustītu plecus, taču Muksimnu līdz izlaidumam vēl bija tāls ceļš ejams. Acīs krita arī pilnīgais ēnu trūkums. Parasti jau ēnas neviens nepamana – kā viņas tur krīt un izceļ priekšmetus, radot pasaulei faktūru, - kamēr tās pēkšņi nepazūd. Baltais marmors (jā, pieņemsim, ka tas ir marmors) it kā staroja no iekšpuses. Pat ja dīvainās saules gaisma no ārpuses caur logiem iekļuva telpā, tad ēnas nebija vis normālas, bet kaut kādi tikko manāmi pelēcīgi pleķi. Izskatījās, ka tornis visiem spēkiem vairās no tumsas.
Tas bija šaušalīgi. Un šeit bija vēl ļoti daudz nepatīkamu iezīmju – piemēram, kad tu, šķērsojis sarežģītu kāpņu laukumiņu, kāpi augšup, patiesībā tu devies lejā pa kāpņu otru pusi, bet tālumā redzamā grīda pēkšņi bija kļuvusi par griestiem un atradās tev virs galvas. Kad notika kaut kas tamlīdzīgs, visi aizžmiedza acis. Visi, izņemot Tējaslaiku. Tējaslaiks gluži pretēji lēkšoja pa pakāpieniem un smējās kā bērns, kas dabūjis jaunu rotaļlietu.
Beidzot viņi nonāca augšējā kāpņu laukumiņā un iegāja gaitenī. Pārējie „darījuma partneri” bija aplenkuši kādas aizvērtas durvis.
-         Viņš tur ir nocietinājies, - paziņoja Stieplīte.
Tējaslaiks pieklauvēja pie durvīm.
-         Ei, tu! – viņš uzsauca. – Nāc ārā. Apsolu, ka tev nekas nenotiks.
-         Nenākšu!
Tējaslaiks pāris soļus atkāpās.
-         Bandžo, gāz tās durvis ārā.
Bandžo neveikli panācās uz priekšu. Pāris spēcīgus spērienus durvis izturēja, taču tad ar skaļu brakšķi atvērās.
Sargs slēpās aiz apgāzta skapja. Ieraudzījis Tējaslaiku, viņš sarāvās pavisam maziņš.
-         Ko jūs šeit darāt? – viņš iekliedzās. – Un kas jūs esat?
-         A, paldies, ka apjautājies. Es esmu tavs visbriesmīgākais murgs! – līksmi teica Tējaslaiks.
Sargs sāka trīcēt.
-         Vai... vai tas ir tas, kurā ir kāds ar milzīgu kāpostgalvu un asiem nažiem, kas tā vien švīkst pa gaisu?
-         Ko, ko? – nesaprata Tējaslaiks.
-         Vai arī tas, kur es krītu un lejā, izrādās, nav vis zeme, bet...
-         Nē, patiesībā es...
Sargs pēkšņi nobālēja.
-         Aiiii... Vai tiešām tas, kur apkārt ir tikai dubļi, bet pēc tam viss paliek zils un...
-         Nē, es...
-         Ak, sasodīts, tas būs par tām durvīm, aiz kurām nav grīdas, bet milzīgi nagi...
-         Nē, - Tējaslaiks viņu pārtrauca. – Arī ne tas. – Viņš izrāva no piedurknes kinžalu. – Esmu tas, kur pēkšņi kā no gaisa uzrodas kāds cilvēks un tevi nodur.
Sargs atviegloti pasmaidīja.
-         Ak tas. Nu tie ir tīrie nie...
Tējaslaiks aši novēzēja roku, un sargs sabruka. Bet pēc tam, tieši tā pat kā pārējie, izgaisa.
-         Domāju, ka šo pat var uzskatīt par līdzcietību, - teica Tējaslaiks. – Ir jau gandrīz Cūkassvētki.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />